vecums priekš grūtniecības

bet redz citas te neatbalsta grūtniecību pirms 20 un pēc 30, bet vai tad galvenais nav nevis vecums, bet gan pāra savstarpējās attiecības?

Un varbūt manas prasības ir pārāk augstas, bet, manuprāt, liela dala nav bijuši gatava būt vecāki. NAv pietiekošas atbildības sajūtas, nav pietiekami aprūpēti bērni, nav labs piemērs bērnam. Es zinu, ka šīs lietas ir pirmās, ko izvērtētu, gadījumā, ja - vai to visu varu nodrošināt, un tikai tad domātu, ko darīt..

Ja visi tā domātu, mēs jau sen būtu izmiruši... un kas ir labs piemērs, par to ilgi var diskutēt...

Katra pati juut iisto laiku. Nav divu vienaadu sievieshu uz pasaules, taapeec arii nav taadas universaalaas formulas peec kuras apreekjinaat ieteicamo apbeernoshanaas laiku.

Piekritīšu Sesillai. Patiešām,par to,ka 22 jaunībā nav satikts tas īstais vīrietis, nemaz netika minēts. Atceros,ka mani arī bakstīja-vecums, vecums. Nu kāds pie velna vecums, ja neesmu īsto satikusi!

Mana mamma mani dzemdēja 18 gados un izaudzināja, manuprāt, normālu meitu :D.Pāris gadus vēlāk pieteicās arī brālis, kuram tagad ir 11. Manuprāt, ja galva ir uz pleciem, ja ar draugu viens otru mīlat un esat gatavi spert šādu nozīmīgu soli, kāpēc gan ne?

Priekš manis, nē 22 gadi nav par ātru. Man pašlaik ir 21, bet bērnu jau gribas kādu gadu vairāk jau noteikti. Priekš Tevis varbūt arī ir par ātru, ja vēl ir tādi jautājumi.
Ļoti ceru, ka kāda gada laikā palikšu stāvoklī. Vēl tagad nevar sākt pie tā strādāt, bet nākošgad sāksim :)

Endy,lai izdodās! :)

Manuprāt, tās sievietes, kuras nav gatavas bērniem, arī meklē neiedomājamākos attaisnojumus par to, kā bērns bez maz vai atņem visu un dzīve līdz ar to ir norakstīta. Un tas laikam ir tikai normāli.
Bet es uzskatu, ja cilvēks ir nospraudis savus mērķus un ir mērķtiecīgs, tad bērns nebūs nekāds šķērslis, lai ierobežotu vai apstādinātu savu mērķu sasniegšanu. Bērns, manuprāt, ir vēl lielāks stimuls izveidot savu dzīvi tā, lai pašam un bērnam nekā netrūktu.

Marilyn, cerams, ka izdosies un paldies par novēlējumu! :)

Manuprāt, tās sievietes, kuras nav gatavas bērniem, arī meklē neiedomājamākos attaisnojumus par to, kā bērns bez maz vai atņem visu un dzīve līdz ar to ir norakstīta. Un tas laikam ir tikai normāli.
Bet es uzskatu, ja cilvēks ir nospraudis savus mērķus un ir mērķtiecīgs, tad bērns nebūs nekāds šķērslis, lai ierobežotu vai apstādinātu savu mērķu sasniegšanu. Bērns, manuprāt, ir vēl lielāks stimuls izveidot savu dzīvi tā, lai pašam un bērnam nekā netrūktu.

Zelta vārdi.

Man ir 20. Pēdējā laikā bieži sevi pieķeru pie domas, ka gribētos mazo.
Arī draugs man ir krietni vecāks un man šķiet viņam jau būtu jāsāk par ģimenes veidošanu.
Bet viņš nī un nī...
Nu neko, netaisos jau uzspiest. Kad jutīsies gatavs, tad arī domāsim nopietnāk.
Varbūt viņš vienkārši mani nejūt kā to īsto, ar kuru vēlētos bēbi...
Lai vai kā, laiks rādīs!
Es savai mammai piedzimu 21 gadā, kas man liekas ļoti labs vecums.
Pašai prieks, ka salīdzinoši tik jauna mamma!

jāsāk domāt par ģimenes veidošanu

Man meitina piedzima isi pirms 19.Neteiksu,ka tas butu bijis loti pratigi,bet vienu zinu,ka tas pavisam mainiija manu domasanu un skatu uz dzivi.Klustot par mati, kluvu daudz apzinigaka un mierigaka. Tas bija tas,kas lika man pieaugt.Nenozeloju,bet iespejams citai neietektu laikam to tik atri darit,jo berninjsh ir MILZIGA atbildiba.

Man mazais piedzima 20 gadu vecumā. Nu jau 1 gadu esmu mamma. :) Un par agru man šis vecums nelikās, jo kad paliku stāvoklī, zināju, ka spēšu rūpēties un audzināt bērnu :) Draugs strādā, tāpēc materiāli nodrošināti esam :)
Nedaudz ļauni, bet man vienīgais smiekli nāk kad dzirdu no 16 gadīgām meitenēm:"Es arī gribu bērniņu!" :D Nju gribēt jau var, bet vai spēs sēdēt mājās, kad pārējie vienaudži varēs trakoties kad grib :D šis jau tāds traks dzīves posms.

Man liekas, ka 21 es biju vairāk gatava kā 25. Atkarīgs no apstākļiem, kuros konkrētajā laikā atrodies, no pieredzētā, no tā, ko esi sapratis pats sevī, no atbildības sajūtas līmeņa, kas jāsaka, ar gadiem tikai kāpj. Vai tajā brīdī esi nobeidzis kādus posmus un jūti, ka tev ir ko sniegt tai mazajai radībai, vai joprojām stāvi pie daudzām neatvērtām durvīm. Un šīs sajūtas var būt jebkurā vecumā.
21 g.v. man bija sajūta -GRIBU! Bet ar laiku jau tam pieplusojas visi par un ap un tad paliek bail.

Ja neesi pārliecināta, tad NĒ!
Un neuzskatu piemēram, ka tas būtu baigi, baigi agrais vecums, ja abi tiešām to vēlas un ir gatavi. Un ja ir kas palīdz - vispār labi. Un galvenais, lai vīrs turīgs būtu. :) (patstāvīga darba vieta)

Man ir 23 un jau kādu laiciņu esmu piefiksējusi domu, ka ļoti gribas bērniņu. Ar draugu par šito runājām.., šovasar aprecēsimies, nākam pavasar nopirksim dzīvokli un tad jau saksim pie tā piestrādāt, jo tomēr gribas, lai bērniņam ir savas mājas.

Tiešām nav īsti tāda vecuma, kad ir gatavība, katram savs.

Es sapratu, ka būtu gatava domāt par bērnu savos 23, kad jau lēnām palika 24, bet vēl 21 / 22 gados doma par bērnu manī radīja paniku. Lai gan es īsti nekad nebūšu gatava, taču tā es pie bērna netikšu, jo kaut kad vienkārši tam laikam ir jāpienāk un viss, man tas laiks lēnām tuvojas, jo ar draugu pie mazuļa piedomājam.

kā jūs domājiet, 22 gadi ir normāli vai par agru bērnam?

kā kuram. manuprāt, tas ir ok, bet ne man. es nezinu, kā es vispār dzīvotu, ja līdz šim nebūtu izbaudījusi visu to, ko esmu.

un nevajag teikt, ka bērns nav nekam šķērslis!
vai ar bērnu var tusēt bezrūpīgi 2 dienas, nedomājot ne par ko?? vai var naktīs vizināties ar mašīnu, klausoties Linkin park pilnā skaļumā? vai var čilā ceļot uz ārzemēm, dzert all inclusive dzērienus un nedomāt, kas tagad notiek ar bērnu??

nedomāju viss.

un tieši tāpēc, ka man tas viss ir svarīgi, man bērnu vēl nav.

vai ar bērnu var tusēt bezrūpīgi 2 dienas, nedomājot ne par ko?? vai var naktīs vizināties ar mašīnu, klausoties Linkin park pilnā skaļumā? vai var čilā ceļot uz ārzemēm, dzert all inclusive dzērienus un nedomāt, kas tagad notiek ar bērnu??

Bet dažas sievietes nemaz neaizrauj tusēšana, dzeršana un skaļa mūzika :)