bērns uz galvas

protams, ka jāsamīļo, bet, ja pilnīgi pie katra brēciena visu dienu ucinās, tad arī radīsies tie klēpju bērni. un vēlāk tas, iespējams, izpaudīsies savādāk. vienmēr ir bijis atšķirīgs viedoklis par to, vai skriet klāt bērnam, kā viņš tikko ieraudas vai nē. manuprāt, mamma jau nu pazīst pēc bērna, vai viņam kkas sāp vai ēst grib, kad raud vai tie ir kādi niķi. nezinu, vai tā ir jau 6 mēnešu vecumā, jo man pašai nav bērnu.

karinjo es esmu par to pasu, ka par tik mazinu ir loti jrupejas un neraudas vins tikai tapec,lai parbauditu mani.
Radi uzskata savadak, tapat ka seit daudz meitenu.

Es savu pagaidàm arí audzinu pèc principa- lielas meitenes tà nedara ar visu izskaidrośanu. Kad grauž kurpi un man pienàkot stiepj man arī to pie mutes, lai pagarśoju, piemèram:D Ļoti daudz saprot no izteiksmīgām mīmikām, burtiski uzsūc un vēro katru mammas reakciju pret lietām, culvēkiem utml.
Tad jau redzès.:)

Bet mani pārsteidza par to 6mēn. veco bērniņu, tas ir kā - ko Tev darīt, kad viņš raud? Iet klāt, protams, un samīļot, viņš taču ir vēl zīdainītis un viņam tajā brīdī ir vajadzīga mamītes klātbūtne (vai pamatvēlmes- ēst, dzert, sausu pamperu, tikpat labi varbūt kas sāp vai ir bail), nav vēl iemācījies manipulēt un kaut ko spītēties, lai Tu tagad sāktu domāt strtēģiju par 'audzināšanu'. Pirmo gadu īpaši, manuprāt, ir svarīgi just, ka mamma vienmēr būs tuvumā, bērnam tā veidojas drošības sajūta.

Mana mamma nekad nav sapratusi, kā var būt tādi bērni. Viņa teica, ka es ar bŗāli bērnībā nekad tādas scēnas neesam taisījuši. Pati arī atceros, ka dazreiz ir bijušas dumsas, ka kaut ko nenopērk, dažreiz ir nobirusi kāda asariņa, bet nu "noriju" savas dusmas un dzīvoju tālāk, ja mamma teica, ka nepirks, tad tas arī nozīmē, ka nepirks.
Man liekas, ka jau kopš brītiņa, kad bērns piedzimst nevajag viņam visu pirkt. Lai bērniņš zina, ka nevienmēr visu var dabūt, nevis kā ieiet veikalā obligāti jānopērk kaut kas maziņajam - končiņa, suliņa utt. Un tad jau, kad paaugās domā, ka katra manta arī tiks pirkta.
Esmu ievērjusi, ka bērnu visatļautība rodas arī no tā, ka vecāki nemāca savam bērnam atbildēt par savām kļūdām. Piemēram, man radiniecei dēls izdarīja kaut kādas blēņas un mamma iet pēc tam uz veikalu un viņš saka, lai nopērk kinder olu. Mamma saka, ka nepirks, bet mājās atnāk ar kinderi, sulu, cepumiem utt. Bērns vienkārši neuztver nopietni, kad viņa saka, kaut ko, jo tāpat beigās tas tiks nopirkts.

Runājot par to, ka katrs bērns ir atšķirīgs un tas, kas der vienam, neder otram, es vēl iedomājos (man bērnu nav, tāpēc es tā tīri teorētiski)- katram cilvēkam informācijas uztvere ir atšķirīga. Viens informāciju apstrādā, pamatojoties uz loģiku, cits balstās uz emocijām, cits spriež no savas pieredzes, cits izjūt intuitīvi. Bērniem jau arī ir tāpat- vienam var izskaidrot, kāpēc tā nav pareizi, citam vajag pašam izmēģināt un saprast, ka tas sāp, trešais saprot, ka kaut ko nedrīkst, jo mamma paliek dusmīga, ceturtajam pat neko skaidrot nevajag. Protams, tas nenozīmē, ka jāļauj bērnam bāzt pirkstus rozetē, bet tas izskaidrotu, kāpēc vienam tā runāšana palīdz un citam- nē.

Happy123, nav bērnu, nav Happy, nav Ances, nav neviena. Jā, reāli labs ieteikums. :D

Mani audzināja līdzīgi kā Naktsmeitu. Tieši par veikala apmeklēšanu atceros, jo nesen vēl tētim jautāju, kā viņi mani tā audzināja, ka man nekad neko veikalā nevajadzēja :D Tētis teica, ka pašā pirmajā reizē, kad mani ņēma līdzi uz veikalu, nu tie bija gadi 3 varbūt, pirms iešanas uz veikalu mani mājās nosēdināja un paskaidroja, ka tagad mēs iesim uz veikalu, ka tur ir daudz visa kā un to visu drīkst skatīties ar actiņām, bet ir jāuzvedas pieklājīgi, citiem cilvēkiem nevar traucēt, ar rokām nevajag aiztikt, jo var sasmērēt vai nomest zemē un lūgties, lai kaut ko nopērk arī nav smuki un lieli cilvēki tā nedara, un vēl par to, ka pie rokas jāiet, skriet projām nedrīkst, jo var apmaldīties :D Ja nemācēšot uzvesties, tad viņiem būšot kauns un uz veikalu mani vairs neņemšot. Principā, ar to arī pietika. Un tādas sarunas sākumā bija pirms katras iziešanas sabiedrībā. Bet jā, vislabāk uz mani iedarbojās tas, ka "lielas meitenes tā nedara". :D

Manuprat, vislabākais veids ir neradīt bērnus. Nav sīkie ,nav problemas

Bet es atkal nesaprotu no kurienes rodas tās kašķu un galvenais zemē krišanas lēkmes?

snupis, nu tad paliec nesaprotot!

Atkārtošos - man pat dvīņi ir katrs ar savu raksturu un reakciju uz lietām/vietām utt. abi pilnīgi vienādi audzināt, bet tomēr atšķiras, tā kā nav ko te dot smalkus mājienus, ka Tavs bērns paraugbērns, bet visas pārējās nejēdz savus audzināt, tik vien kā izlaist!
:)

nu katrā ziņā nedarīt pa prātam un nākošajā reizē "par sodu" neņemt līdzi uz veikalu.
pateikt - mamma tagad ies uz veikalu, bet tu paliksi mājās ar auklīti/māsu utt, jo nemāki uzvesties. nu nezinu, vai tas strādātu, 'bet līdzi neņemtu

nu nezinu, ir vairāki risinājumi, bet sākt bērnam veikalā dot pa pakaļu, nezinu, vai tas būtu sevišķi labi. gluži iespundēt istabā bērnu, promejot,arī nevajadzētu. tā gan nebūs veselīga rīcība. uz katru bērnu tomēr šie līdzekli darbojas savādāk. katrā ziņā nepirktu kāroto, lai tikai bērniņs neraudātu

Bet es atkal nesaprotu no kurienes rodas tās kašķu un galvenais zemē krišanas lēkmes? Manam bērnam nekad tādas nevienu reizi nav bijušas!

Man bija līdzīgas pārdomas, kad mamma, kurai bērns tikpat vecs kā man, sūdzējās, ka nevar no veikala iziet, bērns histēriju rīko, ja nedabū suliņu vai cepumus. Bērnam tad bija gads un četri mēneši. Man bija konkrēts wtf. Es mierīgi varu kopā ar bērnu aiziet uz veikalu gan pēc cepumiem gan pēc maizes un piena, nav nekādas histērijas.

Es tieši to pašu domāju, ka mazulim tagad ir tas mammošanās laiks.

Mi amor, nu tad neliedz mazulim to. Tādā vecumā mazie vēl nedara blēņas. Viss sāksies ar iemācīšanos staigāt...

Manējaiskad izdzird balsi vēļ vairāk sākt kliegt, pagaidām līdz tikai samīļošana un paijāšana.

Bet es atkal nesaprotu no kurienes rodas tās kašķu un galvenais zemē krišanas lēkmes? Manam bērnam nekad tādas nevienu reizi nav bijušas! Un es esmu mācījusi no pašām pirmajām dienām ko drīkst, ko nedrīkst, kā jāuzvedas, kas labs, kas slikts, nevis izlaižu līdz 3/4 gadiem un tad prātoju ko iesākt ar tādu mežonēnu? Piekrītu Ancei arī audzināšanas metodi, izbaudīt uz savas ādas, tas ātrāk palīdz izprast.

Tas ir tāds periods kad bērnam šķiet ka pasaule giežās ap viņu. Viņš ir pasaules centrs un var visu saņmet ja vien pacenšās ar blaušanu un niķošanos.
Nav labi bērnu neņemt nekur līdzi, jo ir jāmācās sabiedriskās vietās attiecīgi uzvesties.
Vairāk vai mazāk visi caur to ir izgājuši.

Katrs bērns ir personība, katrs ar savām rakstura iezīmēm, pat mani dvīņi ir ar ļoti atšķirīgiem raksturiem.
Ar vienu varu sarunāt, otram der ignorēšana :)
Kaut kā jāuztausta audzināšanas metode :)!

vairāki vecāki uzbrūk skolotājiem , skolotāja pat atsakās no klases , jo nespēj tikt galā ar bērniem, kuriem viss atļauts, bet pat aizrādīt nedrīkst , citādi vecāki zvana TV

+++++
Jo jāmāca taču tikai skolotājiem, bet mājās - viss atļauts!

par vecākiem runājot , burtiski tikko runāju ar mammu, viņa ir skolotāja .
skolā nesen bija beztabu , vairāki vecāki uzbrūk skolotājiem , skolotāja pat atsakās no klases , jo nespēj tikt galā ar bērniem, kuriem viss atļauts, bet pat aizrādīt nedrīkst , citādi vecāki zvana TV ... dikti skumji

naktsmeita

Ar apsargu ideāls variants... es savējo arī vienmēr biedēju ar apsargu, ka savāks ja nemācēs uzvesties...

Un par citu skatieniem.. nekad neemsu novērojusi īgnus skatienu.. es tās pāris reizes kad manējam veikalā uznāca ķērkšanas un krišanas lēkmē.. smekoties gāju no viņa prom... un apkārtējie arī iesmēja... šis protams redzot mani attālinoties sāka skriet pakaļ un nomierinājās... un tad apkārtejie vēl vairāk iesmēja...