Agrak sev nepatiku, jo esmu diezgan specifska izskata, ko nemaz mainit nevaru (protams, varet varu, bet tas btuu parak smiekligi un mulkigi). Gribeju izskatities savadak, iejukt masa. Taisni Latvija man sadas domas bija. Parceloties uz arzemem sanemu tiesham daudz komplimentus no virieshiem un puikam. Sakuma, tapat ka Latvija, tajos neklausjos, tachu ar laku saku pienjemt, ieklausties, un atveru pati sev acs un tagad esmu pilniba apmierinata ar savu izskatu. Ari puishu uzmaniba un komplimenti joprojam ir, tachu mana problema slepjas taja, kas nak pec vizuala - raksturs. Pat ne raksturs tik ljoti ka temperaments.
Tad nu jasaka, ka protams, parliecibai janak no iekshenes, tachu areji apstaklji, notikumi, var but ka pozitivs stimuls, ja vien ljausies tam un tiesham pienjemsi tos. Kaut vai atminies komplimentus, ko agrak sanjemi, un sac pardomat, jo bez iemesla tie izteikti netika.
Bet varbut ir kas konkrets, kas tevi sava izskata neapmierina?