Skumji, bet zini - nesēdi un nežēlo sevi, ka tevi kāds ir pazemojies, ka nav naudas vai kas cits trūkst dzīvē. Celies ej un dari - pierādi, ka citiem nav taisnība, lauz sevi lai sasniegtu to ko vēlies.
Citādi visu dzīvi pret tevi cilvēki kājas slaucīs... nepadodies, cīnies - nav viegli bet ir izdarāmi...
tavā adā iejusties gan nevaru, jo esmu bijis no tādiem, kurus tu neciet visvairāk - tie, kuri redzot cilvēku vājumu pazemo. ņirgājas... Manas vainas dēļ savulaik no darba aizgāja vairāki pasniedzēji, direktores kabinetā esmu sēdējis ar vairāk kā vienu pasniedzēju, kurš raud. Es nejutos pat slikti, jo redzi tas bija mans sasniegums - es esmu izdarījis to - es esmu spēcīgāks par visiem... tā beidzās pamatskola un sapratu, ka ir citi ceļi būt labākajam, spēcīgākajam un autoritātei, bez pazemošanas un fiziska pārākuma...
Neesmu gan spējis saņemties atvainoties tiem, kuri savulaik cieta un daudz, tikai tādēļ lai es paturētu šo līdera lomu..
Tad vienīgā lieta, ko varu teikt droši un no sirds - visas lietas kuras pārdzīvoji jaunībā nav bijušas vērstas tieši pret tevi, kā personu, bet vairāk pret to ka tika redzēts vājums.
Līdz ar to esi persona ar savām vājībām, bet apzinies arī savas stiprās puses, kuras notiekti kompensēs vājās.. Būvē savu es pati nevis ļauj to veidot citiem ;)