Fziska iespaidošana bērnībā

Bērnībā par lielām blēņām dabūju pa pakaļu. Nu neko - dzīva. Zināju,ka esmu pelnījusi. :D No tā man mīlestība pret vecākiem nav mainījusies. Neatceros,ka būtu jebkādu ienīdusi. pat dusmās ne. Priekš manis tas bija nekaitīgi, bet jau pieaugušākai esot tēvs piedzēries man iesita..to gan es atceros vēl šodien un sāpe sirdī vēl ir, bet tāpēc es viņu neienīstu. Vai cienu? nē.

Nopēra nopēra. Iespējams, ja tā nedarītu, tad nebūtu izaugusi par tik krietnu personu :D
Protams, bija iekšējā dusma un pat naids, bet tas lai paliek kādai citai reizei ;)

Jā, dažas reizes esmu dabūjusi pa pakaļu. Un nē, nekāda naida vai baiļu man nebija.

es domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem.
Ja izdara lielu blēņu, dabū pa pakaļu un bērns saprot, par ko dabūjis, tad ok. Bet, ja iesit sadzērusies māte vai tēvs, par kaut kādu sīkumu, un , ja tā notiek bieži, tad domāju, tas var atstāt negatīvu iespaidu.

No tēva dabūju pērienu, bet pēc tā bļāvu spītības pēc vēl skaļāk kā pirms tam. :D
Nu māte to neatbalstīja, bet ātrāk nepaspēja atskriet, biju jau dabūjusi, a tagad tēvs saka, ka nekad neesot mani pēris - jā, kā tad! Pēc pēriena viss pa vecam, bet kārtīgs pēriens nav nekāds risinājums.

Atceros tikai vienu reizi, kad tēvs mani ar bērza žagaru ķēra pa jāņogu krūmiem! Tajā reizē tikai viegli pa stilbu novilka, bet ar to man absolūti pietika. No mammas kāvienu nekad neesmu saņēmusi, tikai draudus :D Bet man kā bērnam reāli negribējās pārbaudīt, kas slēpjas aiz "nu, pamēģini izdarīt tā un tad Tu redzēsi, kas būs.." :)

Man līdzīgi kā Liliii - arī tētis pēra, bet mamma neatbalstīja. Un tagad visu noliedz :D Tajā mirklī, protams, bija dusmas un spītīgums iekšā, kaut arī zināju, ka esmu pelnījusi. Pēc tam jau viss pa vecam, nebija ne baiļu, ne aizspriedumu :)

Mani tieši otrādi mamma pēra, bet tētis nē, jo viņu vecāki bērnībā pēra par katru sīkumu un viņš nosolījās, ka savus bērnus nekad nesitīs. bet es biju pelnījusi lai mani vispār piekauj un ieslēdz kambarī, baro tikai ar melno maizi un ūdeni, es biju ļoti, ļoti grūti audzināms bērns.

Dažreiz ar elektopiederuma vadu/fēna vai kko tādu/...teikšu ka sāpīgi,kad ievelk/vismaz cik atceros/ Bet nu laikam vainīgs biju.

Vienreiz dabūju ar žagaru pa dibenu. Nekāda naida nav, ir tikai neliela sāpe par to, jo tas iemesls, kura dēļ dabūju žagarus, bija labiem nodomiem vadīts.

Mani nepēra. Uzaugu starp pieaugušajiem bez brāļiem un māsām, un ar mani arī runāja drīzāk kā ar pieaugušo, nevis bērnu. Ja biju ko nogrēkojusies, tad pietika ar nopietnu sarunu, pēc kuras man bija skaidrs, ko drīkst un ko nē. Es vispār biju diezgan paklausīga un saprātīga jau no mazotnes.

Laikam vienu reizi nopēra, bet vecāki saka, ka pat to neatceras :D Nekādas blēņas nedarīju

Ā, mani vēl katrās Lieldienās per ar pūpoliem. :D

Nepēra. Bet reizēm ir grūti noturēties, kad sīkais apzināti tevi izaicina un brīdī, kad uz viņu dusmojies, skatās acīs un smaida. Tas tā velk pa nerviem. :D

paldies Dievam es NEKAD neesmu dabūjusi nekādus ''žagarus'' vai ''pērienu'', man pat sirdī dūrās tās dažas reizes, kad tēvs aiz rokas stiprāk parāva, kad kādas blēņas darīju, nezinu, kas būtu un kā es justos, ja man iezvetētu :D Nezinu, es neaudzināšu savus bērnus ar fizisku spēku, es uzskatu, ka ar jaunu cilveku un persona jāauzdina runājot un stāstot un mācot, nevis perot kā kkādu pelavu maisu! Pa citiem - nu bieži redzu, ka uz ielas sīčus ieper, mani tas nerausta... rausta mani tas, ja redzu ka dzīvienikus (suņus) uz ielas per tā, ka bez maz jāsaka ''asinis šķīst'' vai visu laiku rausta... fuj, tad man ir tāds niknums pret to cilvēku, ka gribas pieiet un pašu tā pat nopērt! :o man te pie darba bieži staigā tāds bomžveidīgs kretīns, kam pie siksniņas maziņš kucēns un, ja jūs redzētu kā viņš to nabaga radību nepārtraukti rausta un per un baksta, šausmas!!! kucēns kā kucēns, protams, grib ieiet paostīt kko šis uzreiz kā parauj to siksnu tā, ka suns augšpēdus nokrīt un ka zvetē ar sisnu nabags astīti ierāvis ausis nolaidis.... gribēju nopietni vienreiz iet klāt un pateikt viņam kko, bet viņš bija patālu! nakamreiz, ja ieraudzīšu, tiešām pieiešu... Tāds kretīns pašam dzīvē noteikti neiet kāds ''kāpj uz galvas'' un tad izsit pret vājāku PRETĪGI.

Šķiet, ar siksnu vienreiz esmu dabūjusi, bet neatceros, par ko. Vispār tikai tagad - pieaugusi - saprotu, cik ļoti slikti viņam padevās audzināt bērnus. Man ar viņu normālas attiecības ir tikai kopš kādu 18 g.v. Pirms tam man bija bail no viņa - ko viņš teiks, vai viņam nebūs slikts garastāvoklis. Kad biju maza, pastāvīgi bija bail prasīt naudu - kaut vai pusdiennaudu. Vispār būtu ko psihoterapeitam pastāstīt :D

Ar to "viņu" es domāju savu tēti.

piebidīšu, ka ar mani mēģināja visādi citādi, pirms sākt pērt - nu, nesanāca. runāja ka ar pieaugušu cilvēku - jā, jā, mammīt, es sapratu un kā mamma aizgriežas es atkal nenormāli daudz sūdus savāriju (es te nedomāju par nieciņiem), tā kā .. jāskatās kāds bērnam raksturs.. es ļoti ceru, ka mani bērni nebūs kā es.

Pāris reizes esmu dabūjusi pa pēcpusi, bet nu tad tiešām par lieliem nedarbiem. Un naida nav pilnīgi nekāda, atceros ar smaidu :D Taču to nevar salīdzināt ar tām mūsdienu šausmām ko vecāki atļaujas pret bērniem,sist par izēstu ievārījuma burku un par divnieku dienasgrāmatā, un noteikti nejau tā kā mums ar siksnu vienreiz pa pēcpusi, bet sit tā ka maz neliekas, varu tikai šausmināties :(

Nekad neesmu tikusi pērta. Man vienīgi solīja, ka "dakteris Bērziņš" nāks ciemos :D
Savus bērnus arī nepēršu, jo es neuzskatu, ka nopēršana būtu vislabākais audzināšanas veids.