Skolas laikā visādi gāja - gan mani apcēla, gan pati apcēlu.. Aktīviste nekad neesmu bijusi, kaut vēlētos par tādu kļūt. Pašlaik, kad studēju 1. kursā, mainījies ir tas, ka cenšos būt laipna pret visiem, smaidīt sabiedrībā pat tad, kad pašai nav garastāvokļa u.tml. Cenšos nest pozitīvismu vairāk nekā to darīju agrāk.
1. - 6. klasē bija mums draudzeņu bariņš, varbūt kādas sešas meitenes, gan strīdējāmies, gan ļoti labi pavadījām laiku. Neatceros, lai mums būtu tāds spilgti izteikts populārs vai nepopulārs klases gals, tas tiešām mainījās ik pa dienām. :D Vienreiz izdomājām nerunāt ar vienu meiteni visas klases meitenes, citu reizi jau atkal pret mani bija tāda attieksme. Bet to laiku atceros ar smaidu, liekas tā bērnišķīgi mīlīgi.
7. - 9. klase - nekad ne pirms, ne pēc šī posma nebiju sastapusi tik iedomīgus, pašpārliecinātus cilvēkus, kuri visur grib ielīst un būt par līderiem, visus citus apceļot, tik lielā skaitā. Tā gaisotne bija nepatīkama, lai arī ar vairākumu bija/ir neitrāls kontakts, tomēr cilvēki nebija "mani", izņemot vienu meiteni, kas bija laba draudzene. Ap to laiku man sākās visādas problēmas, kas līdzinājās depresijai.
10. - 12. klase - nebija nekāda siltā klases gaisotne, bet arī vēsa nē - visi vairāk savos bariņos sadalījušies, neinteresējoties par citiem. Mēs ar labāko draudzeni bijām divas, ļooti jautri piedzīvojumi kopā bija, bet 12. klases beigās sāka kontakts jukt. Tad sapratu, ka arī citi klasesbiedri ir labi cilvēki. Tagad, kad satieku pāris no viņiem, reizēm liekas, ka foršākas sarunas nekā tad, kad mācījāmies kopā.
Jāsaka, ka citu cilvēku neliela apcelšana (ja sākumskolā primitīvāka, tad vidusskolā vairāk kā sarkasms vai pasmīnēšana) bijusi visās manās klasēs.