Pamatskolā klasesbiedrus uzskatīju par muļķiem, un droši vien viņi tādi arī bija, jo mācījos pavisam parastā mikrorajona skolā, kur jauniešus tiešām neinteresēja ne kultūras pasākumi, ne iedziļināšanās mācībās, ne grāmatās, atskaitot, varbūt tādi bija 3-5 cilvēki katrā klasē. Protams, domāju, ka arī citās skolās tajā vecumā tīņi mēdz būt ar ļoti nenopietnu attieksmi pret dzīvi, bet domājams, ka manā skolā tas bija izteiktāk nekā kādā prestižākā.
Bet tur, principā biju autoritāte, jo mācēju pastāvēt par sevi tieši tāpēc, ka viņi domāja, ka es esmu tāda kā intelektuāle. :D Smieklīgi tagad atcerēties, jo piemēram, kad vidusskolā sāku mācīties mākslas skolā, izcelties bija krietni grūtāk. Tad nu ar inteliģentiem vārdiem, nevis lamāšanos un pīpēšanu aiz stūriem izkaroju cieņu pret sevi, tādēļ mani neviens nekad neaiztika un neapsmēja. Es pati mēdzu aizstāvēt vājākos, jo neuzskatu, ka viņi bija pelnījuši apsmiešanu. Pārsvarā kontaktējos ar vienu meiteni, ar kuru vienmēr sēdējām kopā, ar pārējiem nebija interesanti.
Vidusskolā vairāk vilka pie frīkiem, kaut tur vairs nebija atstumto un mākslas skolā iedalīšana reti kuru interesēja, pati biju grupā, kur mazliet centās izveidot tādu stilīgo bariņu, tādēļ ar šiem cilvēkiem neko kopīgu neatradu. Toties atradu kopīgu ar daudziem citiem, citās grupās. :) Joprojām kontaktējos ar daudziem saviem bijušajiem kursabiedriem, no pamatskolas laikiem gan neviens paziņa nav palicis.
Nav ne jausmas kā ir tagad, jo vairs jau nu nav nekādu iedalījumu un vispār nekā. Vismaz manā augstskolā.
1376
