Oii, savus pamatskolas gadus atceros kā briesmīgu murgu. Atnācu tāds zaļš lauku skuķis ar teicamām atzīmēm, brillēm un pārāk garām kājām uz Rīgas vidusskolu un biju apsmiešanas objekts nr. 2. Par mani vairāk cieta tikai cita klasesbiedrene, bet laikam vina jau pie tā bija pieradusi un neskrēja uz tualeti raudāt, kā to darīju es :D Bet nu ok, tas man bija šoks - kāpec visi tagad mani apsmej, vecajā skolā taču tā nebija. Kādu gadu, 2, gāja šitā, pēc tam, nezinu, vai izaugām visi no tā, vai es mainījos, bet man sāka uzrasties arī draugi un vidusskolā jau es pati biju riktīga badass :D Bet līdz ar to nāca arī (kā es tagad domāju) vēlme atriebties par saviem pārdzīvojumiem un sāku apcelt citus. Tagad liekas, ka tas bija tik ārprātā bērnišķīgi priekš 9., 10. klases... Kopumā videnē īpaši vairs neizcēlos, nebiju ne starp gudrīšiem, ne lejasgalā. Nekad īsti nemācījos, bet atzīmes bija labas, īpaši valodās. Eseju rakstīšana pēdējos 2 vidusskolas gados bija vienīgie mājasdarbi, ko darīju.
Tagad, augstskolā man ir savs stabilais draugu pulciņš, kas nereti tieši tā arī ir pateikuši, ka es esot tas kodols, kas visus saveda un satur kopā. Cilvēki, kas nav tā iekšā mūsu kompānijā arī nereti aicina uz ballītēm, piesēžas papļāpāties, nu vārdu sakot, pēc vidusskolas standartiem laikam būtu populārais skuķis. :D Un tāpat kā senāk, ne tikai mācībās, bet dzīvē vispār, piekopju haļavas principu. No tā gan gribētu tikt vaļā, bet esmu, ak vai, cik ļoti par slinku.