Sveikas.
Esmu iekūlusies diezgan pamatīgā bedrē.
Neliels ieskats tajā visā..
Viss sākās jau kādu gadu atpakaļ. Man ir labākais draugs (sauksim par puisi A) ar kuru esam pazīstami jau kopš bērnības. Abi baidījāmies būt kopā, tikai tāpēc, lai nepazustu viss labais, kas bija starp mums. Pagajušā gada oktobrī, viņš iepazīstināja mani ar savu klases biedru (sauksim par puisi B). Iepazināmies, devāmies kopīgās pastaigās. Tas ilga kādus pāris mēnešus. Nevēlējos būt ar viņu kopā, jo cerēju, ka labākais draugs pārdomās...Beigās drauga iedrošināta tomēr kluvu ar puisi B pāris.Viss bija jauki, ideāli. Tad pati devos uz ārzemēm ciemos pie vecākiem. Attiecības ~3 mēnešus nācās uzturēt no attāluma. Ar laiku sāku just, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs runājām retāk, no sarunas līdz sarunai reizēm pat pagāja vairāk kā nedeļa..Pēc 3 mēnešu prombūtnes, devos atpakaļ uz LV, kur mani sagaidīja gan labākais draugs, gan mana otrā pusīte..
Ar laiku kļuvām ar labāko draugu ļoti tuvi. Skūpsts. Pēc tam pavadītas nedēļas nogales kopā ar viņa vecākiem laukos..sāku just, ka iemīlos viņā. Bet es pie sevis nodomāju: "Es taču nedrīkstu.."
Tā mēs savas attiecības slēpām pāris nedēļas..Sapratām, ka tā nevar turpināties..
Un te nu bija/ir jāpieņem vissmagākais lēmums.. Kurš būs tas ko pamest un kurš tas ar ko palikt kopā..
Itkā mēģināju izšķirties no sava puiiša (B), pagāja nedēļa, bet mēs sākām atkal sarakstīties, satikties un atkal esam kopā. Sapratām, ka nevaram viens bez otra.
Ir tā, ka es nevēlos zaudēt ne savu labāko draugu, ne arī savu puisi...
Ko lai es daru? Atstāt to, lai viss rit savu gaitu? Vai tomēr tā, ka beigās neesmu ar nevienu kopā..
Esmu apjukusi..
67
