Man draudzenes, manuprāt, nav (no manas puses skatoties), bet vīrietis ir un paliek gadiem viens un tas pats. Kur vaina? Noteikti pārsvarā manī un manā attieksmē, jo es uzskatu, ka nepastāv īsta sieviešu draudzība. Man nepatīk, ka manā dzīvē kāds jaucas ar padomiem kā un ko man labāk darīt vai nedarīt, cenšas palīdzēt kaut ko pa savam kaut vai citreiz ar vislabākajiem nodomiem no tīras sirds. Sauc uz aktivitātēm, kas protams, ir pareizi būtībā, ka draudzībā grib ko dot, ne tikai ņemt. Bet man tas pārsvarā traucē, apgrūtina un citreiz man ir pavisam citi plāni un neērti atteikt utt. Man nepatīk stundu pļāpāt pa telefonu ne par kādu tēmu vai pusdienu pavadīt veikalos ne ar draudzenēm, ne vienai, pat ne ar draugu. Es labāk papļāpāju neregulāri ar paziņām domubiedrenēm atsevišķos jautājumos, piemēram, ar kādu kolēģi par darbiem, karjeru, jaunām izaugsmes iespējām, pārmaiņām darbā; ar kādu līdzīgi domājošu rokdarbnieci vai recepšu izmēģinātāju tieši par tām tēmām; ar kādu kas izplata kosmētiku par modēm un kosmētiku. Pārspriežam tieši tos jautājumus un privātais paliek katras pašas ziņā. Ja kādreiz gadās, ka man ko lūdz vai vēlas kāda izkratīt sirdi, jā, vienmēr man laiks arī tam man atrodas un tas paliek starp mums, cenšos izprast, iedziļināties, neskaužu, nepasūtu, nedomāju kā iezāģēt vai atkratīties, tomēr uzskatu, ka neesmu un nebūšu draudzene. Bet pati necenšos kādu uzmeklēt kā atbalstu. Un nesūdzos, nevēlos neko mainīt.
7781
