Bildinājums

Ir svarīgs

ir ir būtiski

Jā, man attiecību nokārtošanas oficiāli ir ļoti būtisks solis. Kāzas un liela ballītes rīkošana gan man pie sirds neiet :D

Vai ne?

A džekam nav svarīgi, nu?(e)

Pilnīgi vienalga. Ja šobrīd saņemtu bildinājumu, atteiktu vai pieņemtu, bet kāzas neplānotu. Man ir labi tagad, varbūt pēc gada vairs nebūs, tāpēc negribas neko sarežģīt.

Pēc vairākiem gadiem attiecībās ir nedaudz citādāk. Gribas to apliecinājumu, ka uz mūžu - vismaz, ja ne uz mūžu (jo nekad nevar zinat), bet ka ir gatavs uz mūžu šobrīd.

Jā, man attiecību nokārtošanas oficiāli ir ļoti būtisks solis. Kāzas un liela ballītes rīkošana gan man pie sirds neiet

Uhh, Favel, uzrakstīji tā, itkā es pati to būtu teikusi :D

A džekam nav svarīgi, nu?

Ir piemērs iz dzīves - dzīvoja paziņa ar draugu kopā, abiem jau bērns skolas vecumā. Neprecējušies. Sieviete tieši daļēji tā dēļ bija nelaimīga, attiecības palēnām bruka. (Nu zini kā, tas iekšā tomēr grauž, rodas tie jautājumi, kāpēc viņš negrib mani precēt, vai neesmu gana laba, utt). Vīrietis tā arī pateica, ka viņam tas viss vienkārši neinteresē. Sievietei uzradās pielūdzējs, kurš jau kādā otrajā vai trešajā satikšanās reizē... bildināja!! Jā, jā! Sievietei (nu tiešām skaista, forša, mīļa) acis lielas, pateica tomēr nē. Jā, vīrietis zināja par to pielūdzēju (tie simpātiju apliecinājumi bija tādi diezgan pamanāmi), uzzināja arī visu par to bildinājumu, apdomājās, saprata, ka sieviete neskries viņam pakaļ (kas iepriekš tika darīts) sapurinājās, i bildināja ar sarkanām rozēm, i pagājušajā vasarā nosvinēja skaistas kāzas.

Zini, tik harmonisku, laimīgu un dzīvespriecīgu pāri kā viņus tagad ir grūti iedomāties... :D

Ā, jā, pirms kāzām viņi jau kādus 11 gadus bija kopā nodzīvojuši :)

Gribas to apliecinājumu, ka uz mūžu - vismaz, ja ne uz mūžu (jo nekad nevar zinat)

Tieši tā! Tā nav nekāda garantija, ka uz mūžu. Un uz mūžu var būt arī neformālas attiecības. Bet es saprotu, ka citām tas ir svarīgi. Vienīgais plusiņš ir tāda mantisko attiecību noregulēšana. Ak, es neromantiķe. :D

Man tagad arī asaras acīs. Protams, nevēlos kaut ko izdīkt, bet kāpēc tad kopā esam gandrīz 10 gadus? Ja negribētu kopdzīvi, tak nebūtu ar mani.

Man kā meitenei tik ļoti gribas, lai apliecina to gribēšanu būt kopā (l)

Ņemot vērā, ka mums ir kopīgs bizness, arī no juridiskā viedokļa gribu sakārtot šo jautājumu:-D, protams.
Priekšvēsture - viņa karjeras dēļ esam pārvākušies uz citu pilsētu, kaut gan pati to nevēlējos, nu, gribās un viss. Bet nebūs :'-(

bugsy, bet vai esat vispār par to runājuši tādā vispārīgā līmenī? Es, piemēram, jau ļoti ātri atklāju, ka mani tas neinteresē. Varbūt vīrietim tas vispār nav būtiski un viņš nemaz nenojauš, ka tas ir svarīgi tev!

Zina, zina, ka ir svarīgi. Tas jau arī sāp, ka es sava laikā esmu baigi piekāpusies viņa vēlmēm, bet viņš uz šo nevar saņemties. Sievietei reizēm vajag sajusties tā, ka viņu tiešām vajag uz visu mūžu, vismaz, ilgtermiņa attiecībās.

Esam arī izrunājuši, ka vēlos privātas kāzas (vecāki un mēs), līdz ar ko nav jau viņam daudz jāpārkāpj sev. Mana velēšanās nav milzīgas kāzas, lai visi radi zina :-D Nesaprotu viņa bailes

Protams, bildinājums un kāzas ir skaisti, tomēr tieši šobrīd man tas nešķiet ļoti būtisks.

Pieļauju, ka daudz ir atkarīgs no pašsajūtas iekš attiecībām.. varbūt ir kādi iemesli, kāpēc nejūties droša par savienību līdz kapa malai.. tāpēc ir svarīgi nokārtot formalitātes?

Vai vīrietis ir iepriekš bijis precēts? Vai viņa vecāki ir kopā.. vai audzis šķirtā ģimenē?

cormeum,
nu kam Tu gribi visu izprast, un meklēt sakarības kaut kādas ?
man arī liktos svarīgi ļoti bildinājums, lai tas būtu īpaši. bet ne jau speciāli teātra uzvedumu uzvest.. vienkārši 2 cilvēkiem īstais brīdis.
kas kuram..
Kāzas man poh kādas.. viesiem sarūpētu lai ir ko dzert ēst , un kādas vieglākas meičas vēl.. un paši būtu sen prom..
bet kas to lai zin.

ja čalim tas nav būtiski.. tad nav, tāds uzskats, un ja vīrietis tā domā, nav jādusmojās, vai jāmaina kaut kas viņa uzskatos. ja saka ka viņam nav būtiski, tad nav. viss. ko vēl nesaprot.. nekas traks tas nav..

Nē, vairāk mani sāpina tieši apstāklis, ka pirms 2 gadiem viņa karjeras labad pārvācos uz pilnīgi svešu pilsētu, arī man bija laba karjera savā darba vietā (un labāka alga), bet es to darīju, jo jutu, ka viņš Rīgā (iepriekš dzīvojām tur) nebūs laimīgs, viņš man to teica. Pieņēmu,šķiet, līdz šim brīdim smagāko lēmumu mūžā, pārvācāmies. Gaidīju bildinājumu (iekšēji), bet nekā :-/ šķiet, esmu no daudzām man ļoti būtiskām lietām atteikusies attiecību dēļ.

Un tagad jūtos šausmīgi - un ja nu viņš nejūtas tā, ka grib pavadīt visu dzīvi ar mani, bet es esmu no visa atteikusies.

Protams, attiecībās viņš ir ideāls, bet par laulībām pat nedomā.

nu tādas ir tās attiecības un kopdzīves.. Tu neesi tā , kas veci var paņemt zem tupeles. un viss.
Vecim ērta dzīve ar Tevi, pakāst nevar, un satraukumu nav.
Tu tur vari raudāt par savām emocijām un uzupurēšanos dēļ mīlestības cik gribi.
Ja jau viss Tev ideāli, tyad staigā svilpodama un nečīksti

Ideāli? Nedzīvo utopijā, ideāli attiecībās starp diviem pieaugušajiem nav nekad, bet piekāpties otram par prieku attiecībās gan vajadzētu.

man tāds attiecību modelis nekad neapmierinātu.. Tevi laikam apmierina..
Neesat balansā, tas arī viss. Es sievietei tā nekad neliktu justies, un mainīt savus ieradumus.
Man vispār ir neciešama sajūta, ja kāda skrien pakaļ.. un ir gatava ko darīt manis dēļ .. nafig tādu

:-D