Sveikas meitenes! Jau iepriekš lasīju diskusijas, kur meitense dalījās sava pieredzē par attiecībām tālumā, kad džeki ir prom no mājām. Tagad izdomāju pievienoties cosmo meiteņu bariņām un padalīties savos pārdzīvojumos. Lieta tāda, ka mans puisis jau kad iepazināmies bija apmāts ar armiju un militāram lietām. Kopā bijam divus gadus un tad vienā dienā viņš man paziņo, ka viņus sūta uz Afganistānu. Biju šokā, raudāju, bet neko īsti izdarīt nevarēju. Gaidīju mājās, bet pēc pēdējās atgriešanās no misijas pamanīju, ka viņš ir savādāks. Tas, ka nervozāks to varēja saprast, bet kļuva arī depresīvāks, biežāk lieto alkoholu, un nepagājat ne viena nakts, kad viņš nemurgotu. Esmu viņam ieminējusies par psihologa apmeklējumu, bet uzreiz sākas strīdi, lai es beidzot uzskatīt, ka viņš ir nenormāls.Toreiz viņš, protams, ne pie kāda psihologa neaizgāja, bet piekrita vēl vienai misijai un tagad ir tur.
Oktobrī, viņš atgriezīsies no savas pēdejās misijas, kā viņš man apsolīja, ka tur vairs neatgriezīsies, tagad ir pat bail sagaidīt viņu, kāds viņš būs tagad, jo katru reizi pēc atbraukšanas es viņu pazīstu arvien mazāk.
Kā jums šķiet, vai šādām attiecībām ir lemta ilgāka nākotne. Kā lai viņu pārleicinu apmeklēt psihologu?
39
