Nogurums...

Nu tas ir atkarīgs no jomas. Ja tā ir skola vai darbs, es daru maksimumu un cīnos, cik spēju, jo es zinu, ka gribu panākumus/naudu/zināšanas vai tml. Ja atlicis ir nedaudz, kā saki - protams, lieta jāpabeidz, pēc tam būs gandarījuma sajūta, pabeigtība, tā ir tāda būtībā cilvēkam nepieciešama sajūta, citādāk ja visu tā atstāt pusceļā, nekur tālu jau nevar aiziet. Vienkārši nostādi mērķi - man ir tas jāizdara un es to izdarīšu tādā un šitādā laika periodā. Un soli pa solim ej uz to, netērē vairāk enerģijas vai emociju, cik nepieciešams, tomēr dari tieši tik, cik vajag. Regulē atdevi un pabeidz iesākto.
Attiecībās ar cilvēkiem man ir bieži vienalga - cilvēkus netaisos mainīt, ja kaut kas strādā - lieliski, ja nē - nu neko darīt. Kā saka - pirms vēlies, lai kāds mainās, padomā par to, ko vajag mainīt sevī. Un tad top skaidrs, cik grūti ir izmainīt otru.

Tas saistīts ar darbu. Reāli man liekas, es cīnos,daros,bet sajūta,ka tas viss ir kaķim zem astes un vienkārši vairs negribas neko darīt,negribas censties, vienkārši atmest ar roku...

Ļoti iespējams, ka viss ir tieši tā - kaķim zem astes! Ja tik izmisīgi neko negribas darīt, tas iespējams tiešām nav jādara. Ja neredzi lielo kopainu, mērķi, sevis piepildīšanu tajā un tas ir ilgtermiņā. Ja ir iespēja - maini darbu! Darbs vispār ir ļoti nozīmīgs aspekts cilvēka dzīvē, manuprāt, jo Tu to dari visticamāk katru dienu, tātad nepārtrauktā procesā sevi realizē un progresē tajā (vai pretēji - regresē), tāpēc mocīties bezjēgā ir pasiznīcinoši.

Vari minēt kādu konkrētu piemēru?
Es nespēju iedomāties, ko es tādu varētu darīt un darīt un galu galā bez rezultāta tā, ka tas būtu kaķim zem astes
Varbūt bērnībā esmu mācījusies adīt vai tamborēt un beigās sapratusi, ka tas nekam neder :D
bet darbā... nu nezinu