Kurš pirmais piekāpjas?

Viens labs paziņa puisis stāstīja -
viņam esot bijuši meitene, kura, kad viņi esot sastrīdējušies, ar viņu varēja dienām nerunāt, bet viņš bija no tiem tipiem, kam vajadzēja uzreiz izrunāties. Lai cik viņš atvainotos vai pakaļ skrietu, viņa vienkārši ar viņu nerunāja. Tagad viņš to stāsta un atceras ar vieglu smaidu, bet ar piebildi : tas smagi esot sačakarējis nervus viņam.

Neuzskatu, ka ir pareizi pukoties vienam uz otru dienām. Tas ir bērnišķīgi un tādus cilvēkus uzskatu par īstām aunu pierēm :-D Bez apvainojumiem, tas tā tīri ironiski. Un es nekad ar tādu nevarētu sadzīvot. Es vispār nespēju ilgi turēt ļaunu prātu, taču izrunāšanās ir pati svarīgākā.

maksimums kadas 2-3h (varbut)
abiem dusmas jau pa to laiku sen pargajusas, vai nu kads sak peksni kko stastit par citu temu, vai ari saskatamies uz abi sakam smieties, jo neviens nevar izturet ilgak, tas klusums tik spits pec

jaaa...kaadreiz mums arii taa bija :D bet ar gadiem tas stulbums pazuud ;) jo vnk paliec gudraaks un saproti, kam to vajag, ja var visu izrunaat uzreiz!

Izlasīju Jessicas komentāru par sastrīdēšanos caur sms un sasmējos - lai cik muļķīgi tas nebūtu, arī man gadās "sastrīdēties" rakstiski. :D

Un runājot par to, kurš pirmais piekāpjas - lielākoties sāk runāt viņš, jo es parasti aizeju uz citu istabu un esmu apvainojusies :D

Ja esam kopā, tad kāda pusstunda iespējams ir maksimums, ko nerunājam.
Ja neesam kopā (kādreiz, kad vēl nedzīvojām kopā mēdzām sastrīdēties vai nu pa sms vai skype), tad mierīgi dienu varējām nerunāt, varbūt pat 2 dienas. Īsti neatceros, jo tas jau bija labu laiku atpakaļ.

mjaa ir bijis kad sakaskejamies, ari nerunajam...bet nerunajam kadu dienu varbut...
bet vins loti nopietni apvainojas, sadusmojas, vai pat nezinu ka vel to nosaukt, ka pec tam pati jutos vainiga, ka izcelies strids vai kaskis....
ilgak par dienu nespejuu nerunat..tad taka censos salabt...
laikam jaklust bik pielaidigakai!:)

p.s. jaa, mums ari ir drausmigi raksturi,bet kka sadzivojam ar to :D

ui kadreiz speju dusmoties ilgu laiku, a tagad kka nespeju ilgi dusmoties uz vinu :)
parasti sanak, kad ari draugs ilgi nespej dusmoties uz manim, tad kads sak otru pamudinat nedusmoties :)
taka pedeja laika labi ja pusdiena paiet, reizem pat mazak, atkarigs kads strids :)

Parasti ļoti ātri salabstam, ilgākais varētu būt pāris stundas! ;) Es nevarētu tā 2 dienas pūsties un nerunāt ar mīļoto, kaut arī raksturs man ar šausmīgs! ;)

mēs abi ļoti bieži aizsvilstamies pat par sīkumiem. Bet, cik ātri sadusmojamies, tik ātri arī pāriet. Nav tā, ka kāds nevar izturēt. Vienk paiet neilgs laiks, abi nomierinās, un dzīve turpinās. :-D

Es nezinu, kas būtu jāizdara, lai ilgāk par pāris h nerunātu. Kāda vispār no tā jēga?

Es ar nemaku ilgi dusmoties,kautka vienmer man vajag izrunaties,jo ta sajuta ieksha ka kads ir dusmigs grauz nejedzigi!Un diez kapec man ir tads stulbs talants vainu sameklet pati sevi lai ari 100% zinu ka vainigs ir vinjsh!tas pashai uz sevi reizem liek dusmoties kapec esmu tada njunja!

Esmu no sērijas "pati izdomāja - pati apvainojās" un pati arī piekāpjos :D parasti, kad viņam apnīk, viņš vienkārši iziet no telpas un tad es kā mazā meitene skrienu pakaļ "nu labi, labi..." :D

Parasti jau es pirmā sāku runāt. Nevaru izturēt to spriedzi :-D

man šķiet, nevarētu būt bijis ilgāk par stundu. ļoti iespējams, ka pat ne tik :D
nemāku es tā :)

Ķirsīt, es pieļauju, ka draugs uzskata, ka ir atvainojies un ar to pietiek. Un viņš nesaprot, ko vēl tu no viņa gribi, ja nerunā.
Tā kā raksturi ir "drausmīgi" jums abiem, pieļauju, ka atvainošanās viņam jau šķiet daudz. Un negrib tev "pielīst" ar pārmērīgu izdabāšanu, lai tu vēlāk nesadomātos, ka varēsi vienmēr būt noteicēja. ;-)
Viņš nesaprot, kāpēc tu nerunā, ja jau ir atvainojies.

Piekāpjos es. Un man vēl "jāizpelnās" VIŅA runāšana, lai cik stulbi tas nebūtu. :-D
Ciest nevaru nerunāšanu! Nerunātājs ir tas, kurš it kā gūst virsroku. Kurš var izlemt KAD un VAI runāt. Nerunāšana ir otra cilvēka spīdzināšana. Taču tas pamatīgi grauj attiecības. Nerunātājs attiecības neuzlabo, bet tikai pasliktina.
Ja abi nerunā, tad, izskatās, ka notiek cīņa par to, kuram ir taisnība. ;-)

jopcik, es ar` labi, ja divas stundas spēju izturēt dusmojoties. :O nepatīk. Bieži ir tā, ka es piekāpjos, aizeju samīļoju un izrunājamies.
Tā strīdēšanās un nerunāšana ne pie kā laba nenoved. :(

Dusmoties varu kādu dienu vai divas, bet nerunāt vispār?? :-O Es runāju pat tad, ja esmu dusmīga (protams, ar citu intonāciju). :-D
Parasti mēdz atvainoties tas, kurš ir vainīgs pie attiecīgās situācijas.
Tām, kuras ļoti ilgi nerunā ar savu otru pusīti un ne viens negrib piekāpties, ieteiktu tomēr novērtēt otru, kurš ir blakus! Dzīve ir īsa, tamdēļ nevajag bezjēdzīgi tik ilgu laiku pavadīt dusmojoties uz savu tuvāko cilvēku!

Parasti piekāpjas puisis, un mēģna pirmais sākt sarunu un izrunāties, bet es varu ilgi dusmoties un nerunāt, tas pat ir labi, vismaz lielās dusmās mazāka iespēja, ka pateikšu ko sliktu.
man ir smags raksturs...

Es dusmoties varu ilgi un dikti . :-D