Kādu laiku biju viena, bez attiecībām, randiņiem utt. Taču kādu dienu uzradās puisis, ar kuru pavadīju daudz laika kopā. Man ar viņu patika, taču katru dienu nevarējām satikties un jutās aizvainots par to. Viņš ir vērsis, bet es esmu jaunava. Un mums ir arī nedaudz atšķrīgi raksturi. Viņš ir greizsirdīgs, patīk uzmanība utt....
Kāpēc viss ir tik sarežģīti? Kāpēc visu ir iespējams tik viegli sabojāt? Un ir 100%, ka nekas vairs nebūs kā agrāk! Laikam navajadzēja tik ļoti piedzerties, lai zinātu, ka viss ir neglābajmi sabojāts! Vēl pims divām dienām man bija cerība, ka viss var izdoties, mēs varam būt kopā. Bet šobrīd man vairs nav cerību. Asaras acīs, emocijas sāp...
Sēžu un saprotu, ka atpakaļ ceļa vairs nav - atpakaļceļa uz nenopietno, bezrūpīgo bērnību. Vairāk darba, notikumu, naudas, tomēr līdz ar to - aizvien vairāk atbildības, dažādu bezjēdzīgu, bet tāpat nepieciešamu pienākumu pret citiem un sevi. Jā, pienākumi pret līdzcilvēkiem kā šīs sabiedrības loceklim, bet arī pret sevi. Izdomāti "...
Nu, bet protams, bez kritumiem taču nevar! Arī mani nu ir piemeklējis šis roku nolaišanas brīdis. Patiesībā ap šo laiku tas ir pavisam tipiski man. Es mīlu sauli, siltumu, aktīvu atpūtu dabā, šobrīd tas viss kā ar roku atņemts. Nu piedodiet dārgie rudens mīļi, bet nespēju es šajā gadalaikā saskatīt nekā skaistu...
Man gribas iemīlēties, mīlēt un būt mīlētai. Nekad neesmu nevienu mīlējusi, tā no sirds, kā dēļ būtu gatava atteikties no daudz kā! Kāpēc? Jo esmu ap sevi uzcēlusi tādu mūri, ka man pat pašai sagādā grūtības to nojaukt. Slānis pēc slāņa, kārta virs kārtas, bet kā neatsedzas nekas, tā arī nekas nekļūst redzams. Kad es spēšu būt es p...
nespēju vīrietim veikt minetu :( ar mani viss kārtībā,orientācija vērsta uz čaļiem,bet kautkā negribas to darīt :(
Esmu ievērojusi kādu man nevisai patīkamu sīkumu- cilvēku ceļi mēdz šķirties un diemžēl vairs nekad nesatikties. Tiklīdz liekas, ka atrodi lielisku sarunu biedru un vienkārši satriecošu draugu, tūlīt dzīvē nāk pārmaiņas un jūs izšķir - skarbā dzīve.
