Es domāju, ka spēšu tam stāvēt pāri, ka esmu visu izdomājusi.
Neesmu no vārgajām, čīkstulēm, negribu būt emocionāli, mantiski vai fiziski būt atkarīga ne no viena. Savu dzīvi gribu vadīt ar mērķi, sevis izdomātu, izsvērtu, neatkarīgu no apkārtējo, sabiedrības un vēlamo domām. Savu, sev, jo tikai un vienīgi es tajā dzīvošu ar šo emocionālo pasauli kāda tā ir.
Satiku viņu, joprojām paliktu pie sava, ka varam būt draugi, var būt sekss, var būt brīvas attiecības, varbūt viegli, kad esam tad esam kopā, kad neesam, tad katram sava dzīve. Ne viņa, ne mans lēmums, vienkārši dzīves plūsma uz priekšu. Un es jūtos ļoti apmierināta.
Vienā dienā apmierinātība spēj pagaist un likties ka viss ir vieni lieli meli. Nē, ne klasika. Nekas nav noticis, nekas starp mums nav mainījies. Es vienkārši apjautu, ka man viņa pietrūkst, gribu blakus konstanti ne tikai kaut kad, kad kādam ir brīvdienas. Man sāk sāpēt viņa neesamība. Esmu iemīlējusies? Un ja jā, tad kur tas ved? Negribu neko mainīt, jo .. Nē, ne bailes, bet ērtums, negribu čakarēties ar būšanu biežāk kopā, jo nebūs biežāk, būs tikai biežāka runāšana par to. Negribu pienākumu ne sev, ne viņam, negribu atbildību.
Ļaut lai iet un mest tur mieru? Varētu, bet zinu ka sāpēs un ilgi, vismaz pusgadu. Un pēc tam? Atkal cits un.. Atkal sāpēs? ..
Palikt kā ir..? Sāp! Sāp jau tagad un ne no kā.
Vai mīlestība vienmēr sāp? Vienmēr ir kāda stadija tajā ceļā, kad sāp?
Bet kā var nemīlēt? Man liekas tas vispār nav iespējams. Es neteikšu, ka centos nemīlēt, bet centos neuzpūst milzīgu rozā burbuli tur, kur zinu, kas tas uzsprāgs. Tā vienkārši notika, dzīvoju savu dzīvi un te vienkārši attopos, ka sāp. Padomājot, nedzīvoju savu dzīvi sev, domāju par viņu un ap viņu, pat, ja viņš to nezina un neizjūt, es pati to neizjūtu, ja neapstājos un nepaskatos uz sevi no malas.
Un es, kur var ( varēja?) stingri turēt robežu starp romanci un savu dzīvi. Vai dzīves jēga ir plūsma starp romancēm, sāpēm un laimes brīžiem?
