Kādēļ Pīters Pens nevēlējās pieaugt

28.09.2012, KAĶIS

     Sēžu un saprotu, ka atpakaļ ceļa vairs nav - atpakaļceļa uz nenopietno, bezrūpīgo bērnību. Vairāk darba, notikumu, naudas, tomēr līdz ar to - aizvien vairāk atbildības, dažādu bezjēdzīgu, bet tāpat nepieciešamu pienākumu pret citiem un sevi. Jā, pienākumi pret līdzcilvēkiem kā šīs sabiedrības loceklim, bet arī pret sevi. Izdomāti "pieaugušā" pienākumi, kādam jābūt, kā jāuzvedas, kas piedienas un nepiedienas. Un kam tas viss? Mazāk brīvā laika, mazāk prieka.

        Protams, viss jau būtu skaisti, ja katrs darītu savu sapņu darbu, visiem zināms teiciens "Ja darīsi darbu, ko mīli, Tev nekad vairs nebūs jāstrādā", bet visiem tāpat tas nav iespējams, vismaz ne mūsdienu pasaules izpratnē un tās pastāvēšanā.

          Vai tiešām visas vēlamies būt pieaugušas vai uzskatām, ka mūsu dzīve ir labāka kā agrāk? Man patīk būt sievietei, pieaugušo "spēlītes", ar ko šoreiz nedomāju seksualitāti, apzināties, ka VARU. Tomēr... aizvien sevī jūtu bērnu un tā vien šķiet, ka visnesautīgākās, patiesākās, dāsnākās rīcības ir bērnišķīgi naivas.

       Iespējams vērojama liela sasaiste ar bērnības dienām. Savu bērnību vienmēr atceros ar smaidu - viens liels rozā bezrūpības, smieklu un piedzīvojumu burbulis, kurš lēnām plīst ieejot pieaugušo dzīvē. Es laikam šobrīd jūtos kā Pīters Pens pasakā, kaut sākot dzīvot Lielo dzīvi, tomēr vēl pieturēt aiz astes tos patiesos smieklus, bērnišķību un brīvību. Nevis brīvību no darba vai cilvēkiem, bet brīvību no sava pieaugušā Es.

 
Komentāri [9]
Kārtot pēc jaunākā / vecākā
 
+1
"Nekad nav par vēlu skaistai bērnībai. Taču otrā bērnība ir atkarīga tikai no Tevis " :)
29.09.2012 10:02 | saite | Atbildēt
 
 
+2
Iespējams, jums, kas piekrīt šī raksta idejām, patiešām ir bijusi ļoti skaista bērnība, bet vai nav tā, ka nedaudz par daudz idealizējiet tikai tāpēc, ka tas ir izbeidzies? No sērijas "agrāk zāle bija zaļāka, saule spīdēja spožāk"? Varētu piekrist par to, ka bērnībā bija daudz mazāka atbildība, kas patiešām dzīvošanu padarīja vieglāku. Taču man bērnība noteikti nebija saulainākais dzīves laiks, noteikti nevēlētos tajā atgriezties, lai arī dzīvošanas apstākļi bija labi. Manuprāt, katrā dzīves posmā ir savas nepatikšanas un skumjas, katrā ziņā manā bērnībā es 24/7 nesmaidīju un nepriecājos par smilšu pilīm. Un tas būtu pretdabiski - nav taču dzirdēts, ka cilvēks VISU laiku justos labi. Tad kāpēc idealizēt šo bērnības posmu, ja tas ir bijis tieši tāds pats kā visa turpmākā dzīve? Ar saviem pienākumiem (bērnudārza apmeklēšana, kaut vai), ar kašķiem ar draugiem vai māsām/brāļiem, vilšanās par to, ka Ziemassvētku vecītis nepastāv (:D) utt. Arī maziem bērniem ir savi uzvedības noteikumi un lietas, kas piedienas un kas nepiedienas. Tas, ka jūs, iespējams, pašlaik nespējat priecāties par smilšu pilīm - tur taču nav lieta bērnībā, bet attieksmē pret dzīvi un cilvēka raksturā. Mierīgi tādus mazus priekus var saglabāt arī pieaugušā vecumā, ja vien to grib.
28.09.2012 16:37 | saite | 1 atbilde | Atbildēt
 
 
+1
Nešķiet, ka idealizēju, jo... es negāju bērnudārzā, vasaras tika aizvadītas vasarnīcā ik dienas ar bērnības draudzenēm spelējoties ārā, obligāto pienākumu nebija, vienīgais bērns. Jā, vecāki mani lutināja. Tādēļ tiešām atceros tik labo. Pusaudžu vecumā tad jau gan sākās pirmie puņķi un asaras, bet bērnībā - tiešām maz.
Un, protams, ka mēs visi arī tagad VARAM priecāties, tas mūsos ir, nu, šī spēja, BET, ir neliels bet, šobrīd tas nāk daudz grūtāk. Pieaugušiem ir cita dzīves uztvere un ne tikai tādēļ, ka esam pieauguši un zaudējuši bērnišķīgo naivumu, bet arī pienākumu un rūpju dēļ. Nevar notrallināt vairs mēnešiem ilgi.
Lai arī cenšos priecāties kā bērns, tik un tā, tas neizdodas uz visiem 100%. Pavērojiet bērnus, cik viņi ir patiesi savās izdarības un aizrautīgi savā darbībā.
29.09.2012 20:21 | saite
 
 
+1
Arī man ik pa laikam gribās atgriezties bezrūpīgajā bērnībā, kad varējām dzīvot no agra rīta līdz vēlam vakaram pagalmā, spēlējot spēles savā starpā. Kad viss likās tik interesants un izziņas vērts. Līdz šim, bērnība ir mana labākā dzīves daļa. Un kāds prieks, ka mana bērnība aizritēja bez datora, interneta un mobilā telefona. :)
28.09.2012 14:50 | saite | Atbildēt
 
 
+2
Mani ik pa laikam pārņem sajūta, ka bērnība bijusi nu visvislabākais laiks dzīvē, lai gan nevaru sūdzēties par šībrīža dzīvi. Bet vai tas nav lielā mērā saistīts ar bērnu patiesumu, spēju priecāties par ikdienas sīkumiem, spēju AIZRAUTIES. Stundām varējām ārā spēlēt paslēpes, celt smilšu pilis vai vienkārši laiskoties ārā un taču vienmēr bija TIK INTERESANTI!
28.09.2012 12:38 | saite | 2 atbildes | Atbildēt
 
 
+1
Mees bijaam vesela kompaanija(3 cilveeki)!!! uz muusu mazaas ielinas!Lasiit veel iisti nemaaceejaam ,bet fantaazija lidoja neiedomaajamos aatrumos!:D
28.09.2012 16:56 | saite
 
 
+1
Jā...Tieši šodien lasīju facebookā ierakstu: Nowadays 10year old has an iPad. We had IMAGINATION... :)
29.09.2012 23:38 | saite
 
 
+3
Man nebija viegla bērnība. Jau ļoti agri nācās par sevi rūpēties pašai. 6 gadus mācījos internātskolā, redzot vecākus tikai brīvlaikos (cik nu redzot, jo abi vienmēr traki strādāja). Ja man būtu iespēja, izdzīvot bezrūpīgu bērnību, es neatteiktos. Gribētu zināt, kā tas ir..
28.09.2012 10:59 | saite | Atbildēt
 
 
+1
Loti patika tavs ieraksts!:)Atceros ,kaa es skumu peec beerniibas tiesi briidii ,kad aizgaaju dziivot pie viira!Sapratu ,ka tas laiks ,kad mamma "vienmeer aiz muguras" pagaajis!
28.09.2012 03:00 | saite | Atbildēt
 
 

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits