2 gadus biju kopā ar savu, nu jau, bijušo puisi. Dikti viņu mīlēju, tāpēc arī šausmīgi pārdzīvoju, ka viss tā izvērtās - pamešana, asaras, skandāli... Biju pilnībā visu sevi atdevusi šīm attiecībām, pretī lāgā neko nesaņemot... Tieši tāpēc nolēmu atsākt dzīvot skaisti, izballēties, iztrakoties un, protams, atrast labāku vīrieti par viņu, pierādot viņam, ka man viņu nemaz nevajag...
Viss būtu bijis lieliski, savu laiku tiešām pavadīju ideāli - ballītes katru piektdienas vakaru, jaunas iepazīšanās, kontakti un reizēm pat pamošanās no rīta kopā ar kādu noslēpumainu vīrieti, kuru parasti tā arī atstāju vienu - pirms brokastīm... Iepirkšanās, daudz maz atgūts dzīvesprieks, izklaides ar draudzenēm un labi pabeigta skola - viss vijās kopā kā salda cukurvate.
Tad arī notika liktenīgais - kādā kārtējā piektdienas vakara ballītē es atradu savu perfekto vīrieti... Perfekts izskats, manieres un citas iezīmes... Viss tieši tā, kā man patīk. Vīrietis mani ļoti vilināja un lika saprast arī to, ka es viņam simpatizēju. Tā satikāmies vairākas reizes, bet tikai kā nakts sakaros... Biju pilnīgi pārliecināta par visu, kas starp mums notiek un noteikti, ka viņš arī... Tā mēs tikāmies pāris mēnešus, līdz nolēmām - mēs paliksim kopā. Tagad esam laimīgs pāris, ar perfektu dzīvi - lieliskiem gultas priekiem, sarunām, kopīgām izpriecām un pat darbiem... Nespēju acis novērst no viņa. Taču kādu dienu, kad draugs bija uz pāris nedēļām aizlidojis prom, sakarā ar savu diplomdarbu, kurš bija jāpabeidz un kura ietvaros bija jābrauc praksē uz Lisabonu, notika kas tāds, ko nožēlošu vienmēr...
Satikos ar kādu sen nesatiktu un neredzētu draugu (turpmāk kā - T.) - satikāmies, parunājāmies, pastaigājāmies, peldējāmies 3 naktī un nolēmām doties pie viņa, nedaudz iedzert... Alkohols bija viegls, garšīgs, pat nejutu, ka virsū nāk spēcīgs reibums.... Teicu, ka droši vien došos mājās, jo ja izdzeršu vēl pāris glāzes, neaiziešu nekur. Tā arī notika... T. cītīgi mēģināja pierunāt palikt, ka nekur nav jāsteidzoties, ka par to domāšot no rīta... Daudz nedomājot, piekritu. Domāju - kas tur slikts iedzert kopā ar vecu draugu, pakavēt tam laiku. Iedzēru vēl pāris glāzes, pat uzpīpēju, kompānijas pēc un nu man bija skaidrs - ne pie kā laba mans stāvoklis nenovedīs... Lai gan to apzinājos - neko nevarēju izdarīt... Kādu brīdi T. mani piespieda sev klāt un sāka skūpstīt, vilkt nost manas drēbes, tai skaitā manu apakšveļu un gar mani grābstīties... Teicu, ka tā nav laba doma, ka man ir draugs, ka tas nedrīkst notikt... Bet attapos tikai brīdī, kad puisis jau bija manā kājstarpē... Izdarīt neko nevarēju... Pārgulējām, ja to vispār var saukt par pārgulēšanu... Drīzāk tīšuprāt - piedzirdīšana un paņemšana ar varu. T. man tiešām ir labs draugs... Labs cilvēks un lielisks sarunu biedrs. Bet nesaprotu, ko tagad darīt - izstāstīt jaunajam draugam, ko mīlu un cienu no sirds, vai turēt šo tumšo noslēpumu un turpināt viņam nevainīgi skatīties acīs? Un ko darīt ar T.? Runāt ar viņu vēl? Likt saprast, ka rīkojies nepiedodami, nepareizi? Kā turpināt un vai vispār turpināt draudzību? Dzēruma iespaidā tiešām rodas daudz problēmu, bet šķiet, ka šī ir sliktākā, ko vispār esmu pieļāvusi un pats ļaunākais - nepretojos... jo, gluži vienkārši, neko nespēju izdarīt. Ko darīt ar šo draudzību - aizmirst un piedot vai nekad nerunāt un atšūt kā ar pliķi sejā? Galu galā saprotu, ka pati vien esmu vainīga, ļāvu tam notikt, bet es tiešām mīlu savu vīrieti un zinu, ka nekad nespētu viņam to nodarīt, ja nebūtu pāršāvusi pār strīpu ar alkoholu... Iesakiet, ko darīt... Visi taču esam cilvēki, visi kļūdāmies.
