Dārgās dāmas, es atklāju vienkāršu, līdz stulbumam elementāru dzīves formulu. Nu, protams, tā jau ietverta virsrakstā. Vienkāršs, nebaidos šī vārda, princips - izmaini savu attieksmi pret dzīvi un tā tev atdarīs ar to pašu. Bet, kamēr es līdz tam nonācu, uj...
Daudzas droši vien domās, ka mani nav vērts ņemt vērā, jo, nu, Ance taču ir tā čīkstule. Un, jā - es esmu bijusi tāda lielāko daļu savas dzīves. Bet šis moments, šī diena, nu pilnīgi ir apgāzusi manas domas par dzīvi kā tādu.
Kā es pārvarēju sevi? Esay game - pirmkārt, atzinu pati sev, ka esmu dziļi nelaimīgs un kompleksains cilvēks, kas ikdienu pavada ar Grumpy Cat cienīgu izteiksmi un slikti slēptu nihilismu sirdī. Tā teikt, paskatījos uz sevi spogulī. No vienas puses, tas pat ir nedaudz uzjautrinoši - sēdēt rokas klēpī salikušai un čolēt, kā apkārtējie kaut ko dara un sasniedz dzīvē, kamēr Tu tikai palaid garām vienu iespēju pēc otras, turklāt dari to eleganti izgāzusies krēslā ar cigareti zobos un vīna glāzi rokā. Tāds pašiznīcināšanās instinkts, ka nu tikai.
Kas tad mainījās pēc tam, kad biju paskatījusies spogulī? Pirmkārt, sapratu, ka man pretī skatās tīri sakarīgs cilvēks - galva uz pleciem it kā ir, seja ar nav briesmīga, pat par spīti izbalojušām matu saknēm un neizraustītām uzacīm, un figura - katras anorektiķes sapnis. Otrkārt, sapratu, ka neatrodos savā vietā. Un tad kaut kas notika. Nu, tā bija nesaprotama sajūta. Laikam tāds kā.. pašlepnums? Pašcieņa varbūt? Nezinu, man tas bija kas jauns. Un tad dienu no dienas, pamazām, pamazītiņām, kaut kas notika. Galvā.
Tā es attapos šodienā, kur manī ir iemīlējies nenormāli seksīgs un gudrs vīrietis(kam es nespēju vēl noticēt), un man pēkšņi ir uzradies darbs, kas mani ne tikai drīzumā padarīs par juridisku personu (un, kā es vienmēr esmu gribējusi tāda būt), bet arīdzan laika gaitā var kļūt par salīdzinoši ienesīgu un it nekādus izdevumus nenesošu. Un man ir bērns, ko es mīlu vairāk par visu. Man ir viss.
Un ari Tev var būt!
