Es izgāju ārā skatīties lietū. Lija aumaļām. Man bija mazliet vēsi, bet es tikai skatījos... Tad nāca viņš. Viņš man uzsmaidīja. Starp citu, kad viņš smaida, viņam vaigos ir mazas, mīlīgas bedrītes. (s) Es atsmaidīju pretī un sameloju, ka stāvu un gaidu viņu. Mēs visu vakaru melsām visādus niekus un es reibu no viņa smaržas un vīna. Biju jau gandrīz aizmirsusi, cik viegli ir smieties. Smiekli savijās ar manu mīļāko mūziku (kas, starp citu, viņam riebās, bet vīrieši jau mūsu dēļ dara ne to vien, ne tikai klausās netīkamu dziesmu). Aiz smaida es maskēju domas par citu. Nepārtraukti domāju, kā rīkotos, ja viņa vietā būtu kāds cits... Nekaunīgi ieaicinaju telpā tēlu no pagatnes. Ar mani tā ir katru reizi. Nezinu, vai spēšu atrast kādu, kas man liks aizmirst par cilvēku ar jaukāko smaidu pasaulē! :-/
