Trakums, kā zied kastaņi, ceriņi, ābeles, plūmes. Un vējā lidojošās ziedllapiņas. Alleluja (t) ko domā, aizmirsu viendien telefonu mājās, nu labi, ka tā - dusmas sev uz 10 h aiztaupīju. Pusnaktī, pārrodoties mājās - teksts: "Nu čau, mazais. Kā klājas? :)". Un, mēteli nenovilkusi, blenžu vienā punktā minūtes astoņas, atspiedusies pret sienu gaitenī. Jā, un tad manī sāka augt dusmu bubulis. Tik mokošas attiecības. Punkts. Jau vairākus mēnešus - un vienalga uzrakstīs. Sajutos kā otrās šķiras cilvēks. Jo es dzīvoju tālāk. Gribas mieru, godīgumu un cieņu pret sevi kā personību; savu laiku. Lai gan zinu, ka meloju sev, sacīdama, ka nav vairs jūtu. Bet mana pašcieņa to nevarēja izturēt. Kas bijis, pagājis. Satiku šodien jauno simpātiju. Viņam ir sasodīti seksīgi sirmi deniņi (l) Un tikai 30 -gēni. Sataustāms miers - diametrāli pretējs cilvēks. Esmu sieviete-impulss, slāvu temperaments :-D
