Tas nu reiz ir noticis - esmu noķērusi iesnas. Ai, degunā dzīvojošie kāmīši bojā visu garstāvokli, jo kā cenšos ievilkt gaisu tā atduros pie nosmakšanas. Kaklā iesējušies žilešu dārzi un ķermenim tāds vasarīgi silts piedūriens. Patīk, bet nepatīk. Un vēl tikai trīs dienas un mūsu saimniecībā ieradīšies visu godātā vīra MĀTE. Tas ne tikai sāp un biedē, bet rada paniku. Iespējams nosodāmi, bet tad labāk ar zobiem izgrauzties cauri zemeslodei, nekā dzīvot četras dienas ar viņu zem viena jumta. Jo es neko nemaku, bet viņa ir ģēnijs un kad es būšu viņas vecumā - tikai tad man būs viedoklis. āāāāā. Un gludinu es ne tā, un māju kārtoju ne tā un staigāju - un kapēc es tik skaļi elpoju - vai man kauna nav??? Es negribu - es negribu - pat ļoti. Kā jūs meitenes ar to cīnaties? KĀ? Es no dabas esmu mierīga un nekašķīga, bet es vienmēŗ esmu mācējusi sevi aizstāvēt pret visiem un visos veidos - BET viņa ir prusaks... :-/
