Ar stipras, karstas kafijas krūzi rokā, zem mīksta rozā pleda ar baltiem ziediņiem, sapņainām acīm lūkojoties laukā pa logu... Bet ārā pa logu neko, izņemot apsnigušus jumtus, apledojušus celiņus ieraudzīt nevar. Ā nē, tomēr var. Pāris tantiņu atkal iznesušas ēdienu miskastes kaķiem - šiem nabadziņiem pat nav pagraba, kur noslēpties no aukstuma. Bet tantiņas viņiem iekārtojušas māju no kartona un dēļiem, kur mazie paklausīgi arī sēž. :-) Sēžu un domāju par ''saviem'' pagraba kaķiem... Tie dzīvnieciņi dažreiz pat ēst negrib, bet grib tikt samīļoti. Tik interesanti palūkoties, ka katram ir savs raksturs - gluži kā cilvēkiem! Viens stāvēs malā un gaidīs, kamēr paēduši būs pārējie, lai cik ļoti pats būtu izsalcis. Cits nāks un kā kalnu kaziņa palēksies uz pakaļkājām, lai tiktu noglaudīts. :-) Vēl cita nekādi nespēs sadzīvot ar pārējiem un kašķēsies kā veca, ar dzīvi neapmierināta kaimiņiene. :-D Varbūt izklausos pēc kaķu tantes. :-D Bet man tik tiešām ir tik ļoti žēl šo dzīvnieciņu. Eh, būtu man vieta un nauda, visus paņemtu. :-| ______________________________________________________ Būtu tik jauki, ja visiem mazajiem draugiem varētu būt šādi ---->> (l)