Es protu mīlēt divējādi - ar acīm un ar sirdi, tikai man tas nekad neizdodas vienlaicīgi. Vienmēr, kad iepazīstos ar kādu nežēlīgi izskatīgu pretējā dzimuma pārstāvi, kuru ieraugot, ļimst ceļi, un kad gandrīz vai jau iztēlojos, kā es izskatīšos viņam blakus, agrāk vai vēlāk pār mani nāk tā skarbā atklāsme, ka mums patiesībā taču nav nekā kopīga un, pat ja ir, tad kaut kas tomēr tā īsti neštimmē. Savukārt tad, kad šķiet, ka esmu atradusi bez maz vai savu dvēseles radinieku, ar kuru sarunājoties, stundas paskrien kā minūtes, atkal jūtu, ka ar to vien tomēr nepietiek, gribas arī to vizuālo baudījumu, tā teikt. Jā, iespējams, esmu pārāk prasīga, bet tas laikam ir kaut kas tāds, ko vienkārši nevar mainīt. Var jau, protams, mēģināt sev iestāstīt, ka izskatam nav nozīmes, ja sajūtu līmenī viss saskan un otrādi, tomēr es neprotu pavēlēt tam savam "klikšķim" ieslēgties vai izslēgties, kad vien iegribas. Nez vai vispār ir iespējams mīlēt vienlaicīgi un vienlīdz stipri gan ar acīm, gan sirdi arī tad,kad "rozā briļļu" laiks ir pagājis?..
