Rit otrā nedēļa, kopš esmu bez darba. Dienas paiet īstā rutīna, zinu jau no galvas, ko darīšu. Ja saulains, dodos sauļoties, ja lietains, skatos filmas vai lasu grāmatu. Dzīvoju kopā ar draugu pie viņa vecākiem, kamēr viņš ir darbā, garlaicība vai beidz nost. Vienu dienu ievēroju, ka esmu nedaudz uzaudzējusi riepiņu, nolēmu, ka jātiek vaļā, jāsāk veselīgāk ēst un tad tik sākās!!!! Pārmetumi no drauga vecāku puses, ka lai es beidzu māžoties ar to ēšanu, (esmu normālas miesas būves, bet drauga vecākiem un it īpaši OMEI liekas, ka emsu pa tievu), tas ir tik sāpīgi, ka katru reizi, kad gribu par sevi parūpēties ir simtiem komentāru no viņu pueses pretī, lai es beidzu ākstīties. Ja varētu atļauties ar draugu sen jau dzīvotu atsevišķi, bet nu neļauj tā rocība vēl. Vai vecāki nesaprot, ka mēs katrs pats atbildam par savu dzīvi, ka iejaukšanās var kādu sāpināt? Viņi tik grib mani uzbarot. Draugs jau saka viņiem, lai liek mani mierā, ka man nevajag būt apaļīgai, kādi ir viņi, bet viņi ir ieciklējušies uz to un savas domas jāmaina. Zinu ka daudziem tā ir. AI man tik ļoti gribas privāto telpu, ka nebūtu nevienam jāatskaitās par to uz kurieni es eju, vai to, kāpēc es negribu ēst eļļā ceptus kartupeļus. Gribu prom, prom, prom, kaut kur paslēpties un nevienam neatskaitīties, esmu taču pieaudzis cilvēks. Un apziņa, ka ši diena būs kārtējā citu dienu virknējumā, beidz nost. Kā es gribu darbu! Un savu privāto telpu.
