Piedalies konkursā un laimē dāvanu no The Body Shop!

Es esmu bagāta. Mans bagātums ir manā priekā par padarīto. Es dāvinu cilvēkiem viņu portretus, iedziļinoties viņu būtībā, izceļot visskaistāko un unikālāko. Man pietiek tikai ar viņu patieso smaidu veltītu sev pašam, ar viņu mirdzumu acīs, kad tie ierauga sevi no malas ar mākslinieka aci fotoportetā.
Priekš manis nav nekā skaistāka par cilvēku, kurš mīl sevi un novērtē savu neatkārtojamību. Kurš sev ir piedevis visus šķietamos trūkumus un pieņēmis tos par daļu no sevi - nekautrējoties, ar prieka un gandarījuma sajūtu par sevi pozējot kameras priekšā, ļaujot man šo mirkli saglabāt mūžīgi - attēlā.

Es negāžu kalnus, nebraucu uz Āfriku palīdzēt cilvēkiem..neziedoju miljonus, jo man to nav...bet esmu reālu darbu atbalstītāja, kas neprasa daudz, bet sniedz vairāk.

Man patīk būt patiesai un teikt cilvēkam uzmundrinošus vārdus, komplimentus, ja tie, manuprāt, iederas īstajā vietā un laikā. Kas te īpašs? Es tos saku arī pilnīgi man nepazīstamiem cilvēkiem :)

Pēdējie gadījumi, kad gaidīju rindā un aiz manis stāvēja sieviete. Skaistos, un redzams, ka ne veikalā pirktos, īpašos svārkos...ļooti skaistos un sievišķīgos. Un es tā arī pateicu, ka svārki ir ļoti skaisti un sievišķīgi. Tie tiešām tādi bija un ļoti sievietei piestāvēja. Liekas, sīkums?! Bet redzētu jūs sievietes seju- tā sāka starot! No domas, ka kādam uzlaboju dienu, arī pašai palika jaukākas sajūtas.

UN vēl...ir vienai dāmai blogs. Viņa uzsākusi veselīgu dzīvesveidu, sportošanu, atteikšanos no neveselīgā. Es viņu nepazīstu tikai netīšām ir šad tad sanācis palasīt viņas ierakstus, jo kāds soc.tīklos ar tiem ir padalījies. Meitenes rezultāti bija tiešām iespaidīgi...un ziniet, es satiku viņu veikalā. Lielā tirdzniecības centrā..es zinu, cik grūti ir šādi sevi "savākt" pēc laika posma, kad ēdi, ko un cik gribēji..darīji vai nedarīji, ko gribēji un negribēji... es pienācu un pateicu, ko domāju: "Tu esi tāds malacis! Tev ideāli sanāk! Turpini! Es apbrīnoju Tevi- Tu tik lieliski izskaties!" Arī viņas sejā bija lasāms tāds prieks.

Jums liksies sīkumi? Varbūt, bet tas ir kaut kas reāls, kaut kas, ko varu cilvēkam sniegt- likt viņam justies labi, kad viņam vajadzētu tā justies...un es nesaku nekad komplimentus tikai teikšanas pēc, bet tad, kad jūtu, ka tie ir vietā, ka tas ir jāpasaka.

Cik no jums var pieiet klāt svešam cilvēkam un pateikt- Tu brīnišķīgi izskaties? To ir grūti izdarīt! Pamēģiniet! Bet, ja izdara to vietā un laikā, un, ja cilvēks neapjuks no komplimentiem, ko saka pilnīgi svešs cilvēks, jūs pretī saņemsiet labi padarīta darba sajūtu visai dienai.

Turklāt, kā jūtas tie, kas novērtēti arī no citu cilvēku puses, kas nav viņu radi, draugi, kuri vienmēr saka tikai labas lietas. Bet te, svešs cilvēks un arī atbalsta, uzslavē..tātad pelnīti. Nav taču nekādas nozīmes vai vajadzības teikt labas lietas svešam cilvēkam, ja tas, ko saka nebūtu taisnība :)))

kā jau teicu, man nav naudas, ko ziedot, bet man ir sirds un lūpas- lai smaidītu un liktu smaidīt :)

Es nepadevos un nepazudu, kad varēju padoties un pazust. Ticu, ka daru pasauli labāku ar to, ka esmu un būšu!

Jā, es esmu tā maigā un jūtīgā dvēsele, kurai sāp katrs slims bērns, katrs suns uz ielas un katrs vecs cilvēks, kas ir vientuļš. Sāp un viss. Dzīvnieku patversmēs rādīties nevaru, jo sirds lūzt un visticamāk, ka mājās pārrastos pilnām kabatām kaķēnu un kucēnu.
Draudzenes par mani smejas, sak', Krista, ja tev būtu tabletītes visām slimībām, bēdām un kaitēm, tu tās bārstītu pa ielām. Un, ziniet, bārstītu arī. Bet, kamēr man tādu nav, palīdzu tik, cik vien ir mana rocība.

Ziedot ir forši un viegli. Lai nekļūtu par suņu un kaķu mammu, vismaz reizi mēnesī kādu naudiņu cenšos pārskaitīt patversmēm. Ticu un ceru, ka tā kaut cik palīdzu. Ziemassvētki vispār ir grūts laiks, jo tiek aktualizētas labdarības akcijas. Jau otro gadu pie labiem darbiem esmu arī brīvprātīgi piespiedusi savu draugu - Ziemassvētkos dāvanas man vietā viņš piepilda kādu maza bērna sapni, kas savu kartiņu ir atstājis Laimas mīlestības namiņā. (Ja nu neziniet, kas tas ir, palūkojiet viņu FB lapā, ļoti jauka akcija). Lieki teikt, ka no manis viņš saņem tieši to pašu.
Draudzenes uz šo akciju arī esmu "pavilkusi".

Mēnešos, kad ir "Labestības diena", telefona rēķins ir uuuuj, ku debesīs! Tā kā tos vēl maksā mani vecāki, (lai veselība un turpmāka pacietība viņiem!) esmu no sirds pateicīga, ka viņi šo manu hobiju, nu, gluži ne atbalsta, bet neaizliedz arī (kaut gan zinu, ka dusmīgais tētis arī ik pa laikam klusiņām uzgriež to numuru, laikam jau, ka mīkstā sirds man ir no viņa).

Man ir patiess prieks, ka "cruelty free" kosmētika kļūst arvien populāra. Tā kā mani mīļākie zīmoli - TBS (ķermeņa kopšanai) un NYX (dekoratīvā kosmētika) šo kustību atbalsta, bēdu man nav. Cirku arī es jau sen neapmeklēju un nesaprotu tos, kas apmeklē.

Bet ziniet, kas ir svarīgākais? Es smaidu. Smaidu cilvēkiem, kas noskumuši nāk man pretī, smaidu saviem tuvākajiem, savām draudzenēm, arī kaimiņiem. Labākā sajūta ir tad, kad man smaida pretī. Nezinu, smejas par mani vai priecājas, bet galvenais, ka smaida :)

Man labo darbu stāsts sākās 2014. gada septembrī, kad tā paša gada vasarā ieguvu augstāko izglītību un nonācu strupceļā ar to, ka nevarēju atrast darbu. Kā jau motivēta jauniete, sūtīju savus CV uz amatiem, kas man atbilstu un kur būtu pielietojama mana izglītība. Diemžēl saskāros ar to, ka konkurence darba tirgū ir sīva, jo katrs vēlas izcīnīt pleķīti zem savas saules un pelnīt tā, lai pēc komunālo maksājumu nomaksāšanas, būtu pietiekama dzīvošana. Pēc neskaitāmajām intervijām, skriešanas, nevozēšanas, atradu sev mīļu darbiņu. Man pa šo laiku apkārt nebija neviena, kas teiktu, būs labi, atradīsi, neuztraucies, Tu esi jauna. Mani pārņēma tāda kā bezspēcības sajūta, ka nav atbalsta un pamata zem kājām un sapratu, ka tā ir šausmīga sajūta. Dabūdama darbu, nozvērējos, ka man ir jāpalīdz kādam, kam ir nepieciešama palīdzība. Tajā dienā, kad dabūju darbu nosūtīju savu pieteikumu brīvprātīgajam darbiņam medicīnas iestādē, kuras pamatdarbība ir saistīta ar bērniem, bet brīvprātīgo darbiņš ietvēra vairāk komunikāciju ar bērnu vecākiem. Tā jau kopš 2014. gada septembra esmu tur brīvprātīgā. Man patīk palīdzēt cilvēkiem, tas rada tādu neaprakstāmu sajūtu, ka es Latvijā varu kādam kaut nedaudz sniegt izpalīdzīgu roku, neprasot neko pretī. Dzīve ir gājusi kopš tā laika tikai uz augšu. Kad citi uzzin ar ko es nodarbojos brīvajā laikā, ir pārsteigi un esmu saņēmusi pozitīvu feedback. Tas viss ir vainagojies ar to, ka šī gada laikā izgāju apmācības, lai būtu pilnvērtīgs brīvprātīgais tieši bērnu slimnīcā un spēlētos ar bērniem. Pieredze ir bijusi neatkārtojama un dzirdēt to, ka brīvprātīgie ir nepieciešami slimnīcā rada apziņu, ka es dodos pa pareizo savas dzīves ceļu, lai sniegtu nelielu palīdzīgu roku mūsdienu cilvēcei.

Dzīve sastāv no sīkumiem, kuri kopā veido lielas lietas. Katrs mazais sīkumiņš padara pasauli labāku, ja to daru es, to dari Tu, Viņš un Viņa... Mēs kopā to veidojam. Pietiek ar vienkāršu labrīt pārdevējam, pērkot ikrīta kafiju. Pietiek ar jauku smaidu vīrietim, kas atvēra durvis, ieejot ofisā. Pietiek ar pateiktu paldies, pat ja nav par ko, vienkārši par to ka esi...

Manuprāt, nav jādara kaut kas apjomos iespaidīgs, lai varētu teikt, ka esmu izdarījusi labu darbu. Tiek gan domāts par dabu, lietoti produkti, kas netiek testēti uz dzīvniekiem, glābti sētas kaķi. Kā arī notiek piedalīšanās brīvprātīgajā darbā.

Īstā labsirdība, ko novērtēju un uzskatu arī šajai Ziemassvētku sezonai par piemērotu ir apskatīšanās sev apkārt un ī s t a redzēšana- kuram no ģimenes locekļiem nepieciešams uzmndrinājums? Vai tiešām mana mamma ir tik laimīga, cik viņa varētu būt? Tad arī cenšos darīt, ko varu, lai palīdzētu- vai tie būtu mājas darbi vai piecelšanās mazliet ātrāk, lai uztaisītu kafijas krūzi (ar pienu, bez cukura)! Vai pārrunas ar tēti par to, ko viņš varbūt nav pamanījis, vai piemirsis.

Arī draudzenei nav jāsūta saraksts ar mantiskām vērtībām, atbildot uz jautājumu "Ko vēlies Ziemassvētkos?", jo satiekot viņu reizi mēnesī, tā vien gribas darīt viņai darīt zināmu,ka Ziemassvētkos vēlos viņu vienkārši satikt, ne jaunāko kosmētikas brīnumu.

Arī mācību iestādē pamanīts, ka meitene, kura vienmēr smejas par maniem ne tik veiksmīgajiem jokiem, klusībā pati cīnās ar savām problēmām. Nenāk par sliktu atgādināt, ka kāds par viņu atceras, kad minētā meitene pēkšņi saslimst. Pat vienkārša sms var uzlabot kāda dienu.

Mēs visi it kā zinam, ka tās nav ļoti sarežģītas lietas, bet es vēl aizvien atceros kad kāds, bez īpaša iemesla, bijis laipns pret mani, tā,manuprāt, ir visaugstākā labsirdības forma. Un arī zinam, ka piemirstam ikdienā paskatīties sev apkārt.

Tādēļ katram novēlu šajos svētkos un ikdienā apskatīties, un padomāt, vai cilvēkiem, kuri tev rūp, tiešām viss ir. Viss slēpjas mazajās lietās un tā būs tā labsirdība, par ko atļaušos lepoties!

Vēl īsti neesmu sapratusi, esmu jūtīga,emocionāla vai arī cilvēks ar plašu sirdi?

Ir patīkami, kad kāds cilvēks izrāda pret mani cieņu vai laipnību, bet vēl labāk ir tad, kad es pati arī to kādam citam varu sniegt.
Mans rīts vienmēr iesākas veikalā "Narvesen", kur paņemu sev kafiju un steigā dodos uz darbu, bet mans ceļš līdz šim darbam reizēm ir notikumu pilns. Es neizeju no veikala pirms neesmu pateikusi : "Paldies Jums, veiksmīgu dienu!" un es jūtu kā šo pārdevēju smaidi agrajā rīta stundā mani burtiski nogāž no kājām, jo zinu cik patīkami ir, ko tādu saņemt.

Kādēļ augšā uzrakstīju par savu jūtīgumu? Jo nespēju paiet uz ielas garām kādam klaidonītim, indvalīdam ratiņkrēslā, pat, ja es kavēju darbu, es viņu glāzītēs iemetu tik daudz cik es varu dot, jo es to daru gandrīz katru dienu, un, ja tas ir cilvēks ar sunīti sānos, tad vispār man sirds lūst un man vairs nekā nav žēl. Man ir žēl, patiešām ļoti žēl, ka pasaulē ir vēl cilvēki kam par savu vietu zem saules ir jācīnās, bet es noteikti ticu un ceru, ka viņiem tā naudiņa, ko dāvaju ir daudz svarīgāka kā man.

Mans darbs ir saistīts ar klientiem un komunikāciju cilvēku starpā. Tā kā tuvojas Ziemassvētki, tad es nevienu klientu neatstāju bez mīļa vēlējumu,bet ja vien jūs zinātu kā cilvēki atmaigst.. nebrīnos, Ziemassvētki patiešām ir cilvēku mīļākie svētki.

It kā ikdienai parastas lietas, bet pats galvenais ir tas, ka es pēc visa šī jūtos labi, jo zinu, ka kādam iespējams esmu uzlabojusi dienu un tomēr, smaids taču rada smaidu vai ne?

Sākšu ar to, ka es ikdienā cenšos darīt citiem to, ko sagaidu pati. Bet kampaņveidīgi (diemžēl pagaidām kampaņveidīgi, jo ikdienas steigā skrienot bieži vien piemirstas par apkārtējiem) es arī pilnīgi svešiem cilvēkiem uz ielas, sabiedriskās telpās - jebkurā vietā un jebkādā situācijā cenšos palīdzēt neprasot neko pretim un nenovēršoties, ja redzu, ka cilvēkam varu palīdzēt, lai gan man neviens to nav ne lūdzis, ne arī no manis šādu rīcību sagaidījis. Šajās reizēs tiešām īpaši piedomāju un novērtēju situācijas. Un ticat vai nē, bet šādi palīdzību alkstoši mirkļi ir ik uz soļa.
Kā piemēru varu minēt, kādu manu īpašo vakaru:
Eju ārā no dzīvokļa - kādā citā dzīvoklī durvīs palikušas atslēgas, ārā tā vietā, lai paietu garām - zvans pie durvīm un laipni norādu, ka palikusi durvīs atslēga. Cilvēka seja atplaukst.
Dodos vecpilsētas virzienā un manu, ka pavecāks pāris netiek galā ar saviem čemodāniem - kungs jau vienu moca lejā pa kāpnēm un kundzīte nevar savu savaldīt. Laipni pieeju un piedāvāju nonest čemodānu. Prieks kundzītes sejā.
Dodos tālāk un standartā izpalīdzu tūristu pārim, kuri izmisīgi baksta Rīgas centra karti un nesaprot, kurā stūrī atrodas. Man tas prasa minūti, bet cilvēki iespējams ietaupa pus stundu nemaldoties pa ieliņām. Pamāju un dodos tālāk. Un pie sevis ceru, ak tūristi reiz pārstās domāt, ka Latvieši ir super nekomunikabli cilvēki.
Vēlāk kādā mirklī arī nenovēršos un laipni cilvēkam palīdzu noskaidrot vai tuvojošais autobuss viņu aizvedīs līdz mērķim.

Tādi mazi ikdienas sīkumiņi kādam var palīdzēt un padarīt dienu saulaināku. Un arī pati pēc šādas palīdzības dienas kampaņas jūtos daudz pozitīvāk - manī ir milzīga pozitīvā enerģija.