Kā apģērbs mainīja manu dienu?

Mans stāsts ir vairāk smaidu izraisošs nekā emocionāls vai sirdi plosošs. Stāsts par to, ko tik cilvēks nav gatavs izdarīt vienas iepatikušās kleitiņas dēļ. Un pats trakākais, ka tas cilvēks manā stāstā biju es pati – manuprāt, diezgan līdzsvarota sieviete (vismaz citu acīs), kam visi putni ikdienā uzvedas vairāk vai mazāk mierīgi un klusi. Bet katrā ziņā stāsts ir arī par to, kā apģērbs spēj mainīt ne tikai to, kā izskatāmies, bet arī to, kā jūtamies.

Tā nu viss sākās saulainā vasaras dienā pirms pāris gadiem, kad pastaigājos pa kādu no Rīgas iepirkšanās centriem, meklējot kaut ko skaistu darba Līgo ballītei vakarā. Tā varēja būt trešdiena vai ceturtdiena – nav būtiski – bet ballīte bija ieplānota vienlaikus ar manu atvaļinājumu, līdz ar to varēju pavadīt visu tās dienas rītu, ķemmējot veikalus un izbaudot to, ka apkārt rosījās ne tik daudz pircēju, kā ierasts.

Tā, staigājot pa vienu no sieviešu apģērbu veikaliem, es jau pa gabalu ievēroju kleitu – vidēja garuma, spilgti zilu ar melnu apakšmalu un apkaklīti – nu tieši tādu, kas varētu izcili izskatīties tieši uz mana un nevienas citas auguma, pie tam izskatījās, ka kleita ir palikusi vienā eksemplārā.

Es jau ar gara acīm redzēju, kā vakarā ierodos ballītē ar šo kleitu un augstākajām augstpapēdenēm mugurā un apžilbinu visus ar savu lielisko iedegumu un to, cik labā formā esmu (vai arī nē). „Diena izdevusies,” nodomāju un straujiem soļiem kā jau cilvēks, kurš zina, ko dzīvē vēlas, devos pakaļ savam tērpam, kad teju divus soļus no iecerētās kleitas pēkšņi saņēmu sāpīgu grūdienu sānos.

Kas tad tas un no kurienes, Jūs jautāsiet – to pašu domāju arī es, kad pagriezos, un pamanīju man garām aizspraucoties sievieti, par kuru es tobrīd nodomāju - īsta Velnsieviete! To darot, viņa vēl paguva pagriezties pret mani, uzsmaidīt valdzinošu smaidu un pateikt „Atvainojiet, paslīdēju!”, kad viņas roka jau pasniedzās un paķēra MANU kleitu, bet ķermenis turpināja mērķtiecīgi virzīties uz ģērbšanās kabīņu pusi.

„Velns!” es nodomāju (protams, patiesībā nodomāju daudz rupjāku vārdu), un raiti bez jebkādas domas galvā, izņemot totālu dusmu lēkmi, nesos pakaļ sāncensei. „Atvainojiet, atvainojiet!” es saucu viņai pakaļ, līdz Velnsieviete pagriezās ar nedaudz iebiedētu skatienu (suns zina, ko ēdis).

Tālāk vārdi vēlās paši pāri manām lūpām, kamēr smadzenes šķita pilnīgi nedzīvas: „Tā zilā kleita, ko Jūs nesat – ziniet, ļoti muļķīgi sanāk, es viņu tikko atnesu atpakaļ uz veikalu. Pirmkārt, tās melnās vīlītes drausmīgi griežas ādā – paskatieties!”. Un es viņai norādīju uz skrāpējumu sev uz rokas, kas, protams, bija no mana kaķa, nevis „atpakaļ atnestās” kleitas. „Es izmazgāju veļas mašīnā, 30 grādos. Ziniet, visas baltās zeķes manam vīram nokrāsoja”, teicu ar aizgādniecisku sejas izteiksmi (nu jā, jūs jau noprotat, ka man nav vīra, diez kāpēc...). Un visbeidzot es izspļāvu savu spēcīgāko argumentu: „Vecā kolekcija, vēl valkāta un bez atlaides, kā nav kauna...!”

Velnsieviete paskatījās uz mani ar šaubīgu skatienu un vai nu manu argumentu vai arī dīvainās uzvedības pārliecināta, nedroši uzsmaidīja un, uzkārusi manu kleitu uz tuvākā pakaramā un nomurminājusi „Paldies”, aizsteidzās uz izeju. (Es vēl šobaltdien ļoti ceru, ka pārdevēja nedzirdēja mūsu sarunu.)

Taču grūti aprakstīt, kāda uzvaras eiforija mani pārņēma tajā brīdī. Tāda, ka, mērot kleitu, nepamanīju pat to, ka tā beidzas krietni virs tās vietas, kur atļautu mans kāju slaidums, turklāt maksā par aptuveni 50 latiem vairāk, nekā es būtu gatava maksāt (bija taču atvaļinājuma vidus). Taču ballē gāja fantastiski – pašai šķita, ka izskatos kā dieviete, ieguvu kolēģu novērtējuma titulu „godīgākais kolēģis” (cik ironiski) un dejoju līdz pieciem rītā.

Faktus par tērpa neatbilstību savām formām un cenas neatbilstību savam maciņam es savilku kopā tikai pēc darba balles bilžu novērtēšanas nākamajā rītā. Lieki teikt, ka kleita pēc pirmās mazgāšanas 30 grādos tik tiešām nokrāsoja visu (tikai "vīra zeķu" vietā bija manas zeķes un apakšveļa) un sarāvās uz aptuveni pusi no tās sākotnējā izmēra.

Kā teikt, no karmas neizbēgsi, taču kleita noteikti bija mainījusi manu dienu – todien veikalā jutos drosmīgāka, apķērīgāka un arī negantāka (ne sliktā nozīmē) nekā esmu jebkad ikdienā, savukārt darba ballē mans „laupījums” man lika (mānīgi) sajusties kā nevis godīgākajai, bet gan seksīgākajai kolēģei un pavadīt fantastisku vakaru. Nu jā, un kleitu roka neceļas sviest ārā joprojām – domāju, ja notievēšu, varēšu valkāt ar legingiem. Nja...:)

Lasot jau iesūtītās vēstules, sapratu, ka tomēr pats galvenais ir nevis pats apģērba gabals (protams, tas var būt no vislabākā auduma, vislabāk apstrādāts un nošūts), bet galvenais ir tas, kā Tu to pasniedz, kā Tu tajā jūties, un , kādā gaismā to ierauga apkārtējie.

Runājot par manu gadījumu- tas nebūs klasisks variants ar ballēm, princešu kleitām un prinčiem baltos zirgos- tas būs pavisam vienkāršs stāsts par to, kas man liek justies labāk, saulaināk pat visdrūmākajā dienā- stāsts par manu balto halātiņu.

Jau kopš tik seniem laikiem, kad mācījos sākumskolas pirmajās klasēs esmu vēlējusies kļūt par ārstu- darīt cilvēkiem labu, palīdzēt atgūt/ uzlabot dzīves kvalitāti. Šī doma dzima tad, kad krietnu laiku pavadīju mammas darba vietā- BKUS (Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā). Biju ļoti aizkustināta kā mamma un viņas kolēģi nesavtīgi cīnās par mazo pacientu dzīvībām, lai tie ātrāk ‘tiktu uz kājām’, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un darīt visu to, ko dara viņu vienaudži- spēlēt bumbu, dejot, dziedāt u.t.t.

Laiks lidoja vēja spārniem, arī es augu.. un tā, nemanot pienāca vidusskolas laiks- laiks, kad cītīgi mācījos, piedalījos olimpiādēs, apmeklēju LU Jauno Mediķu skolu- tas bija pēdējais brīdis, kad sapratu, ka medicīnas studenta dzīve man patiktu.

Nokārtoju eksāmenus, iestājos RSU.. biju neizsakāmi lepna!

Un tagad, kad esmu gandrīz piebeigusi 1. kursu, varu apgalvot- lai kāds apģērba gabals man būtu mugurā konkrētajā dienā, tas nekādi nevar atsvērt prieku par manu balto halātiņu, ko velku virs tā.
Katru reizi ar lepnumu to uzvelkot, jūtos daudz možāk, tas ļauj ielūkoties nākotnē- daudz priecīgākā un gaišākā!

"Kā apģērbs izmainīja manu dienu! "
Jāsaka tā : pat vismazākais sīkums , spēj izmainīt visu...
Atceros šo gadījumu, kas notika pirms ilga laiciņa. Jau aizskrējuši uz priekšu kadi 3 gadi kad tas viss notika.
Tā kā tas viss notika pirms 3 gadiem, tad centīšos atcerēties kā tas īsti bija.
Draudzējos ar puisi, attiecību laiks nebija diez gan ilgi, bet gads kaut kur bija , kā bijām kopā. Mums viss bija lieliski. Protams , tikai satikšanās, sākumā slēpāmies no visiem, staigājāmies pa kluso, baudījam divvientulību un to mīlestību kas bija vienam pret otru. Pēc tam jau passtāstījām tuvākajiem draugiem par mūsu attiecībām, es saviem vecākiem, un viņš arī. Pie maniis viņš braukāja ļoti bieži, jo mani vecāki ļoti saprotoši un jauki. Viņam pie manis patika. Tur jutāmies brīvi un nepiespiesti. Pie viņa gan mēs nebraucām, jo viņam vecāki nedaudz savādāki. Stingrāki, nopietnāki, lietišķāki un viņi nepieņemtu kad viņu
dēls vestu uz mājām savu meiteni un atrādītu to viņiem. Viņi uzskatīja, ka tās nav normālas attiecības tādā vecumā.
Pagāja laiks, viss noritēja kā parasti, tikāmies tik cik varējām.
Pienāca ilgi gaidītā vasara, vasara bija saulaina, silta un brīnišķīga. Mēs abi to gaidījām, jo bija miers no skolas, tāpēc varējām tikties arī no rītiem un nesteigties vakarā gulēt, jo nākošajā dienā agri jāceļas un jādodas uz skolu..
Kādā saulainā vasaras dienā, tikāmies ar puisi. Man bija kājās zandeles, īsi džinsa šortiņi, un T-krekliņš, kurš bija tikai līdz nabai, mati sasieti astē un uzkrāsota tikai skropstu tuša , jo ikdienā tā īsti nepucējos. Lai gan puisis pie sāniem, bet tik un tā, puisim patika mans dabiskums un tā 10kg kosmētika kas ir daudzām meitenēm..viņam tā nepatika.
Abi tikāmies, aizgājām peldēties un pēc tam ilgi sēdējām pie ūdens , baudījām silto saulīti un divvientulību. Puisis ieminējās, ka vecākiem šodien esot mājās kaut kāda lietišķa ballīte, pagalmā pie mājas. Sabraukšot daudz radu, un darba kolēģi.Viss būšot dikti glauni un šai ballītei vecāki ilgi gatavojušies. Es noklausījos, un ieminējos kad viņš varētu palikt pie manis pa nakti, jo diez vai viņš vēlēsies doties uz tādu saviesīgu ballīti. Bet tad bija klusums, un mans draugs pateica.. mums arī jānāk. (Drauga vecāki bija teikuši, lai mēs abi ierodamies uz šiem svētkiem. )
No sākuma es biju dusmīga, jo puisis varēja pabrīdināt par to, ka vajadzētu arī man ierasties. Pirmais par ko biju dusmīga : " Es taču neizskatos labi, man nav nekā skaista mugurā, un es vispār neizskatos pēc nekā "
Puisis teica : " Tu esi tik un tā man skaista, nekas, nāc tāda kāda esi, cerams vecāki sapratīs un nebūs izbrīnīti. "
Vairākas minūtes domāju ko lai daru, jo pirmais iespaids vecākiem par mani nebūs īpaši labs, tur tak visi radi, darba kolēģi un sveši cilvēki. No savām mājām arī biju patālu, nevarēju aiziet pārģērbties .
Saņēmos un abi devāmies pie drauga uz mājām, bet teicu, ja kaut kas man uzbrūk ar apvainojumiem, aizstāvi , lūdzu, mani!
Bijām ieradušies jau pie puiša mājās, par laimi mūs īpaši neviens neieraudzīja, vecāki tobrīd bija aizņemta pļāpājot ar drauga kolēģiem un radiņiem, devāmies pie drauga uz istabu, viņš aši pārģērbās svinīgāk, es piegāju pie spoguļa, izlaidu matus no zirgastes, sabužināju, tā man šķita, ka izskatīsies labāk, pietīriju seju.. tajā brīdī pie drauga istabas pieklauvēja kāds nezināms cilvēks. Draugs atvēra un tā izrādījās bija viņa māsīca, abi nebija ļoti ilgus gadus redzējušies , viņa atnāca, lai sasveicinātos. Mans draugs iepazīstināja ar mani savu māsīcu. Viņa bija tiešām jauka. Protams, viņai bija mugurā skaista vasaras kleitiņa, kurpītes un tiešām izskatījās skaista. Viņa paskatījās uz mani ar dīvainu skatienu, un noprasīja vai tiešām es došos laukā uz svētku balli tādā apģērbā... tad izstāstīju savu stāstu kā viss izvērties, viņa uzklaisīja un teica :
"Skrienam, man lejā ir koferis, Tur atradīšu Tev kādu kleitiņu" Viņa bija nedaudz lielāka par mani, bet cerēju, ka tomēr kaut kas derēs man no viņas kofera.
Biju tik laimīga kad drauga māsīca atrada man kleitu kas tiešām derēja, varēja būt nedaudz mazāka, bet es biju pateicīga un priecīga par to, ka es neapkaunošu drauga vecākus un pārējos viesus ar savu iepriekšējo apģērbu.
Uzvilku puķainu kleitiņu, kājās atstāju tās pašas zandeles , matus izlaidu un devos ar draugu uz svētku ballīti. Tur iepazinos ar viņa vecākiem, pārējiem radiem un draugiem un viss noritēja tik labi. Vecākiem es iepatikos un vēl līdz pat šai dienai esam kopā ar puisi un tagad kad man ir labs kontakts ar viņa vecākiem, spēju atklāt toreizējo brīdi kad jutos stulbi..tādā paskatā atnākot uz tādām viesībām. Viņi tagad smejas , un ar smaidu sejā saka : " Tāpat Tu būtu patikusi mums kāda esi, bet kleitiņā Tu liki sevi iemīlēt vairāk "
Tagad varu brīvi staigāt viņu priekšā jebkādā apģērbā, gan sportiskā, gan svinīgākā,tik un tā viss ir labi.

“Kāpēc vienmēr noder rezerves drēbes”
Esmu jaunā māmiņa, kas darbu apvienošanas kārtībā nodarbojas arī ar citām lietām, tai skaitā mazliet piestrādā. Dažkārt man šķiet, ka tieši par mani stāstīts tajās filmās un grāmatās par to, kā iet sievietēm ar mazu bērnu, kuras vēl cenšas aizbraukt uz biroju, aiziet uz tikšanos ar klientu vai tamlīdzīgi. Dienu no dienas skrienu kā vāvere ritenī un dažkārt pie mums ir īsta trakomāja. Tādās saspringtajās dienās bieži vien viss tiek pakārtots bērnam un jebkam citam, tikai ne man. Jo māmiņai taču vienmēr nākas pielāgoties. Un te seko mans stāsts par to, kāpēc ir lietderīgi, ja kaut kur (birojā, mašīnā, somā vai citur) tu mēdz nēsāt līdzi dažas rezerves drēbes.
Bija pienācis visai saspringtais svētku laiks - gada nogale, kad visi uzņēmumi ne tikai cenšas saprast, kā pagājis gads, bet arī steidz domāt par sadarbības līgumiem nākamajam gadam. Arī es rosījos kā bite, kaut arī mans pirmdzimtais bija vēl pavisam mazs. Ar grūtībām sarunāju tikšanos glamūrīgā Rīgas birojā, panācu, lai klients atvēl man laiku pārrunām par sadarbību nākamā gada garumā. Rūpīgi izmeklēju drēbes, jo, protams, pēc dzemdībām ne visas man derēja, un saposos lietišķi, krietni pārdomājot, vai atstāšu pareizo iespaidu uz klientu. Pienāca brīdis, kad tūliņ jāsēžas mašīnā. Bērns saģērbts, aukle līdzi, es uzposusies, dokumenti kārtībā. Mazais pēkšņi pieprasa savu tiesu pirms pašas izbraukšanas, kas nozīmē, ka man superātri jānoģērbj blūzīte un ātri, ātri bērnu jāpabaro, lai visu paspētu. Tā, viss izdarīts, mazais atkal iedabūts kombinezonā, braucam, jau kavējam! Ar katru kilometru tuvojoties birojam, manī palielinās sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajag, ka kaut kas ir aizmirsts. Pārlūkoju bērna somu, viss it kā ir. Pametu skatienu dokumentos, jā, viss kārtībā. Ieskatos spogulī un manas acis ieplešas šausmās: kas man mugurā?!? Kur palikusi mana skaisti izgludinātā blūze un kāpēc tās vietā uzradies T-krekls, ar kuru vadu brīvos brīžus mājās? Johaidi, blūze taču tika novilkta, kad pēdējā brīdī baroju mazo! Ko nu? Laika, jau, protams, vairs nav, jo viss tāpat notiek pēdējā brīdī. Pārskatu mašīnā atrodamo un nespēju noticēt savai veiksmei – bagāžniekā atrodu savu veco, labo melno žaketi. Lai arī komiski, turpat pie klienta biroja ziemas laikā mašīnā metu kaunu pie malas, izģērbos līdz pat krūšturim un vilku melno žaketi virsū. Nekāda vaina, ja neievēro to, ka drausmīgi seksīgi (apakšā tak nekā daudz nav). Lai jau klients domā, ka biznesa sarunās esmu viņam sarūpējusi arī īpašu Ziemassvētku dāvanu, lai jau! :) Nobeigumā jāteic, ka viss sanāca labi – i klients bija priecīgs sarunāties ar seksīgi tērptu jaunkundzi, i līgums uz visu gadu tika noslēgts. Tā mums, jaunajām māmiņām, iet – visam jāprot pielāgoties. Paldies melnajai žaketei, kas mani izglāba!

"Kā apģērbs mainīja manu dzīvi vienā vakarā"

Bija vasara, man pirmajā vietā bija darbs, strādāju visu vasaru bez brīvdienām, attiecības nebija un ar puišiem īsti neveicās. Kādu dienu sazvanīju draudzeni un teicu, ka vēlos iegādāties jaunu kleitu un vakarā aiziet uz klubiņu, kā arī pēcpusdienā bija pieraksts pie friziera. Darīt! Tika iegādāta jauna kleita, iegūta jauna frizūra (pavisam kaut kas cits kā iepriekš) no gariem matiem, kas bija pāri krūtīm nogriezu karē griezumu. Nesen biju nopirkusi lēcas zaļā krāsā.
Ejot uz klubu, draudzenei teicu, ka šodien man ir jauna kleita, jauna frizūra un jaunas acis (domājot zaļās lēcas), sāku jaunu dzīvi. Klubā kā jau klubā, padejojām izdzērām kokteilīti, bet alkoholu īsti negribējās, jo nākamajā dienā uz darbu jāiet. Sēdēju pie bāra, gaidīju draudzeni un te pēkšņi pie manis pienāk vīrietis, sāk runāties, stāstīt, ka sen mani esot ievērojis utt., bet nelaime tā, ka šis jaunietis bija lielā alkohola reibumā. Vēlāk pieteicās pavadīt uz māju mani. Pēc tam sarunājām tikties klubā atkal. Un tā sākās mans romāns, romāns noveda līdz nopietnām attiecībām un pēc tam līdz kāzām.
Jauna kleita, jauna frizūra, jaunas acis, jauna dzīve... šādi izmainīja manu vakaru/dzīvi, satiku savu mīļoto. Un nu gaidām pirmdzimto. :)

Šodien gāju uz veikalu, klausijos mūziku un pienāca viens puisis. Viņš sniedza man balonu un teica: "Tas tev, tu skaisti izskaties."
Es paņēmu balonu, pateicu paldies un ieraudzīju ka uz tā ir viņa nummurs. Bet diemžēl balons pārsprāga, un es devos tālāk. :D

Kā apģērbs mainīja manu dienu?
Mans stāsts nebūs stāsts, bet drīzāk atskats uz divām ikdienišķām situācijām, kas pēc tam sagādā pozitīvas emocijas un dod vairākus gramus motivācijas iet uz priekšu dzīvē.
Kaut es atceros pavisam neitrālu dienu sen sen atpakaļ, kad gatavojoties izlaidumam, nopirku vienkāršu kleitiņu - tik košu un efektīgu. Uz pakaramā viņa izskatījās pēc nekā (bet tā laikam ir vienmēr ar labākajiem apģērba gabaliem), bet uzvelkot mugurā izskatījās vienkārši - wow!
Bet tai pašā dienā negāja visai labi - sastrīdējos ar tuvākajiem cilvēkiem, dzirdēju ne mazums nejauku vārdu, izraudājos un devos uz balli. Galu galā - paies diena un nakts, viss atkal būs kārtībā! Pa ceļam dzirdēju daudz uzmanības saucienu un svilpienus no puišiem, ka mulsu, bet nenoliedzami patīkami! Par balli jau nemaz nerunāsim! Šķiet tā kleitiņa pēc tam izpelnījās īpašu uzmanību, ka vienmēr uzvelkot to, es jutos kā īpaša princese. Arī pēc tam, kad kleitiņu atdevu draudzenei, viņai nāca līdzi kleitiņas lāsts. Pats labākais, ka draudzene ar šo kleitiņu atrada savu tagadējo draugu ar kuru labu laiku jau ir kopā! :)
Otra situācija - man bija nozīmīga prezentācija, protams, jāvelk lietišķais apģērbs, ko es ciest nevaru, tas ir neērts un stīvs. Tā nu sataisījusies, dzirdot daudzus komplimentus un laba vēlējumus - tiku arī pie labiem rezultātiem, iegūstot galveno balvu prezentācijā!
Ar šo visu gribu teikt, ka galvenais pašpārliecība par sevi un apģērbs ir tikai ierocis ar ko izcelt sevi. Un saņemot vien komplimentus par to,cik labi izskaties, tev diena uzreiz gaišāka un viss izdodas! :)

Mans darbs un dienas rit internātskolā. Strādāju ar īpaši slimiem bērniņiem.Pēc stundām esmu internāta skolotāja, kopā ar bērniem diena beidzas vēlu vakarā, kad viņi noguldīti naktsmieram.Tā kā lielāko dienas daļu mums notiek dažādas aktivitātes, protams, ērtāk ir darboties tērptai garajās biksēs, ērtos apavos un blūzītē vai svīterī.Tā īsti uzpucēties nekad nevar, jo vienmēr notraipos, kaut ko saplēšu vai vienkārši ir apgrūtināta kustēšanās!
Tā nu vienu svētdienas vakaru aizbraucu uz pilsētu apciemot meitu - augstpapēžu kurpītēs, kleitiņā, tā jauki saposusies!Pēc ciemošanās steidzos uz autoostu, bet mans busiņš aizbrauc burtiski degungalā!Kreņķi pamatīgi, otrā rītā septiņos jau skolā jāmodina bērni, bet man nekā nav līdzi, tas kas mugurā......Pilnīgi apraudos...Un soļoju atpakaļ pie meitas.Agrā rīta stundā izsaucu taksi un ceļoju uz darbu tajā pašā apģērbā.Ieeju guļamistabā, ieslēdzu gaismu, no spilvena galvu paceļ manas klases Aivariņš, mirkšķina acis un samiegojies iesaucas - Ulliņ, cik Tu šodien skaista!!!!Un es - emocionāla būtne - atkal tieku tuvu asarām, šoreiz no pārsteiguma un prieka! Garastāvoklis un pašapziņas stabiņš bija paaugstināts septīto debešu augstumā, visu dienu jutos kā princese no pasakas, trallināju darbi veicās, kolēģes pat apjautājās vai man nav jauns sirdsāķītis uzradies!
Tagad es īpaši piedomāju, ko no savas garderobes izvēlēties, lai nebūtu vienmuļās garās bikses........Maza puisēna novērtējums izrādījās labs stimuls manam ģērbšanās stilam. Arī pati tagad jūtos vairāk par sevi pārliecināta, radošāka kombinējot kleitiņas ar žaketītēm, svārciņus ar blūzītēm!Man pašai patīk kā izskatos! Un nemaz vairs nešķiet apgrūtinoši strādāt sievišķīgā, pat dažreiz romantiskā apģērbā!

Nav viegli izvēlēties kādu konkrētu reizi, kad apģērbs ir izmainījis manu dienu, jo, patiesību sakot, es ticu, ka tas, ko es no rīta izvelku no sava skapja (kurš, bieži vien, izskatās kā pēc pamatīgas zemestrīces), un uzstīvēju sev mugurā, krietni vien ietekmē manas turpmākās dienas gaitu.
Iespējams, tas tā šķiet tādēļ, ka mana skapja iemītniekus nevieno kopējs stils - katrs apģērba gabals ir dziļi individuāls, ar, reizēm pat pārdrošu, vēstījumu. Dienas, kad nav nepieciešams atstāt uz kādu konkrētu iespaidu, ir manas laimīgās dienas. Tad es nostājos skapja priekšā, ieskatos mēbeles durvju spogulī, un jautāju sev: ''Kā tu šodien jūties? Kas tu vēlies būt? Eksotiska dāma no Indijas, vai svilpaste ādas biksēs, kura tūlīt pat varētu doties uz motociklu sezonas atklāšanu? Vai varbūt viselegantākā pilsētas lēdija, saskaņotā biznesa kostīmiņā?''. Un no manas izvēles, ir atkarīga mana turpmākā uzvedība, dienaskārtība, pat domas. Tomēr, par spīti šai nepastāvībai, katru no šiem tēliem es izjūtu tik dziļi, ka nekad nejūtos kā ar uzvilktu masku, bet gan uzskatu, ka atspoguļoju vienu no savas personības krāsainajām šķautnēm.
Pārcilājot galvā savus spilgtākos tēlus, domas apstājās pie apģērba gabala, ko nekomplicēti dēvēju par ''zelta kleitu''. Pieļauju, ka šis varētu būt ievērības cienīgs stāsts.
Ak, spontānie pirkumi! Katras sievietes bauda un mokas. Kopā ar kādu lielisku draudzeni, es ar augstpapēžu kurpēm klibināju pa Vecrīgas bruģi, un mēs izdarījām liktenīgo pagriezienu - pa kreisi, taisni iekšā pa durvīm, aiz kurām slēpās plaukti, statīvi, pakaramie. Un uz pakaramajiem... Hm, jūs jau ziniet.
Un tur, neviena negribēta, viņa stāvēja - absurdi neliela kleitiņa, tik pat absurdā zelta tonī. Tāpat, kā cilvēki iemīl neglītus suņus, es iemīlēju šo kleitu, un ticēju, ka tā būs lieliski piemērota šī vakara pasākumam. Precīzāk - es to padarīšu lieliski piemērotu ar savu attieksmi, vai kaut ko tikpat gaistošu un neparedzamu.
''Luīz, klau, šī kleita, man tā ir jānopērk! Cena ir grēcīgi zema!'' es dūdoju, raudzīdamās ģērbtuves spogulī, un pētot sevi no visām pusēm. Kleita pēc modeļa bija, maigi izsakoties, apspīlēta, bet es nolēmu, ka manas fitnesa aktivitātes bija bijušas pietiekamas, un es pieņēmu galējo lēmumu.
Un vai jūs spējat iedomāties, ko izdarīja mana draudzene? Šī brīnišķi solidārā būtne iegādājās tāda paša piegriezuma sudraba kleitu!
Pēc pāris stundām, kā divas disko dīvas, atceļojušas laikā no astoņdesmitajiem, mēs, matiem plīvojot, devāmies sestdienas vakara gaitās.
Mēs būtu izskatījušās atbilstoši, ja mēs dotos uz reiva klubu. Mēs būtu izskatījušās atbilstoši, ja šī būtu vecmeitu ballīte. Mēs būtu izskatījušās atbilstoši Eltona Džona pavadošajā svītā.
Bet mēs noteikti neizskatījāmies atbilstoši ne vakariņās ar draugiem, ne buržujiskā džeza koncertā, ne arī divdesmit piektajā trolejbusā. Bet, o, par spīti tam visam, es biju tik laimīga savā zelta kleitā!
Es sen nebiju tik brīnišķīgi pavadījusi laiku, un, līdz pat šai dienai, esmu pārliecināta, ka tā bija zelta kleitas maģija. Šīs kleitas neatbilstība jebkam, piespieda mani justies maksimāli pašpārliecinātai, lai neizskatītos pēc jukušās, un, rezultātā, man tas palicis atmiņā kā vakars, kad es biju savas dzīves pavēlniece visaugstākajā pakāpē. Nu, kura gan spēj uzvilkt mazu, zelta krāsas kleitiņu, un nejusties par to neērti, ko?
Šādi stāsti manā dosjē ir neskaitāmi, un, ja man būtu vēl mazliet laika, es jums pastāstītu par savu kovboju cepuri, čūskādas kostīmu, melno samta vakarkleitu...
Tomēr, jebkurš no šiem stāstiem ietvertu vienu un to pašu morāli - individuālais stils ir dimanta vērtē! Apģērbs var tevi ievest piedzīvojumos, ja vien met pie malas sabiedrības uzspiestos rāmjus, un radi savu īpašo tēlu. Apģērbs dāvā emocijas, sajūtas un veido attieksmi pret apkārtējo pasauli, kura, galu galā, ir katras sievietes spēļlaukums.