Kā apģērbs mainīja manu dienu?

Kā jau studentu laikos - iešana ballēties ar draudzenēm. Pirms kārtējā izklaižu vakara pucējos un laiski priecājos par jauniegādāto melno kokteiļkleitiņu. Tomēr prieki nebija ilgi, jo kaķis rotaļājoties izdomāja, ka vajadzētu mani izmantot, kā rāpšanās koku un skaisti "izdaiļoja" kleitu ar izraustītiem diegu galiem. Lolodama nejaukas domas pret kaķi atcerējos, ka māsai ir "tā sarkanā kleita". TĀ kleita, kas vienmēr strādā un, TĀ kleita, ko viņa man nekad nedos. Izmantodama tuvās radinieces prombūtni, aizņēmos koši sarkano kārdinātāju un devos uz klubu.
Nonākot galā secināju,ka atnākusi sms ar ziņu, ka draudzene tomēr nebūs. Saīgusi nodomāju, ka vakars tiešām nebūs izdevies, bet spītīgi nolēmu palikt un izklaidēties viena pati. Braši ieņēmu galdiņu un drīz jau iepazinos ar visai jautru kompāniju. Un tad dzirdēju pazīstamu balsi, kas sauca manu vārdu - kāda sen neredzēta meitene tuvojās ar viltīgu smaidu sejā: "Čauuu! Forša kleita! Paklau, es gribu tevi iepazīstināt ar..." Un turpinājās visai klasisks savešanas teksts. Konkrētais puisis, protams, atradās citā zāles galā. pēc ilgas tirdīšanas sapratu, ka vienīgais veids kā atkratīties ir doties novērtēt šo "izcilo eksemplāru".
Apsveicinājāmies, neveikli mīņādamies un es aizšmaucu atpakaļ pie jautrās kompānijas. Necik ilgi nebija jāgaida un draudzene bija atpakaļ ar tekstu, ka puisim es esot ļoti patikusi, bet viņš sakautrējās lūgt mani dejot. Es pasmējos par viņa bailīgumu un "savedēja" pazuda telpas dziļumā.
Pēc brīža dzirdu uzaicinājumu dejot un, pagriežoties, redzu, ka tas ir Mr. Bailīgais. Visgudrā tonī atbildēju: "Ak,tad sadūšojies gan?"
Puisis vien neizpratnē iepleta acis.
Pēc vienas dejas un neveiklām sarunām atgriezos pie galdiņa.
Vēlāk, jau mājās esot saņēmu sms ar komplimentiem un citām salkanām muļķībām, kas mani uzjautrināja - tomēr neatbildēju.
Izrādījās, ka draudzene, pamanot mani, ātri radīja viltīgu plānu, kā savest mūs abus kopā - protams, nemaz nebija tā,ka puisis būtu ļoti vēlējies iet dejot - kur nu vēl sakautrējies. Draudzene bija viņu ļoti pierunājusi ar līdzīgu stāstiņu,ko iebaroja man. Arī sms bija sūtīts no kāda paziņas telefona, lai uzkurinātu interesi.
Smieklīgā kārtā - viņas plāns savā ziņā izdevās. Pēc kādas nedēļas mēs sākām sarakstīties. Bet nu - jau 3 gadus esam laimīgi kopā un plānojam kopīgu nākotni.
Ja kaķis nebūtu sabojājis melno kleitu - es nebūtu vilkusi luksoforsarkano apģērbu - un draudzene nebūtu mani piebāztajā klubā pamanījusi. Jo. izrādījās, ka tieši sarkanās kleitas dēļ es piesaistīju viņas skatienu. "Forša kleita!"noveda pie lieliskām attiecībām un bezgala daudz laimes mirkļiem...

Bija pēdējā gada diena un visi jau pulcējās manas draudzenes mājās. Visas meitenes bijām norunājušas ģērbt kleitiņas. Izskatījusi visas kleitiņas, kas bija skapī, sapratu, ka neviena nebūs īstā. Pulkstens arī jau rādīja septiņi vakarā. Visi veikali jau gandrīz ciet. Uzvilkusi tomēr vienu no skapī atrodamajām kleitām, gāju pie draudzenes, bet tomēr ar cerību, ka pa ceļam būs kāds veikals, kurš būs vaļā. Un man par lielāko laimi, tā arī bija. Un es dabūju es vislieliskāko kleitu, kura visu vakaru tika aprunāta un varēju priecāties par saņemtajiem komplimentiem. Jaunā gada sagaidīšana bija visneaizmirstamākā un jaukākā.
Galvenais nezaudēt cerību :)

Jau kādu laiku sarakstījos ar kādu puisi no iepazīšanās portāla. Mums bija ļoti jauka un intelektuāla sarakste, kādu nācās reti baudīt. Puisis bija ne vien ļoti gudrs, bet arī bildēs izskatījās ļoti skaists un gaumīgi, stilīgi ģērbts. Viņš man arī komentāja manas bildes, ka protu labi apģērbā kombinēt komplimentārās krāsas...
Protams, pēc kāda laiciņa viņš man piedāvāja satikties. Ilgi nevajadzēja vilcināties, lai es pieristu šim piedāvājumam. Viņš mani uzaicināja uz dārgu restorānu.
Par godu šim notikumam gribēju sapucēties skaistā kleitā, bet tieši satikšanās dienā sapratu, ka visas manas kleitas ir vecāku mājās, kuras atrodas krietnu gabaliņu no Rīgas. Bija mēneša vidus, stipendija jau iztērēta, lielas naudas arī īsti nebija, vien pāris lati kabatā... Domāju palūgt draudzenei kleitu, bet izrādījās, ka viņai ir tieši vienu izmēru lielākas kleitas nekā man būtu vajadzīgas. Drīz jau bija jātiekas ar manu sapņu vīrieti, bet nebija, ko vilkt. Biju izmisumā. Ar asarām acīs devos uz tuvākajām humpalām, kur apģērbus pārdod uz svara...
Meklēju tur piemērotu kleitu vakaram, un pamanīju, ka tur iepērkas arī ļoti glīts puisis, kurš mēra bleizeri. Nodomāju, ka šis puisis ir kaut kur redzēts, bet nevarēju uzreiz atsaukt atmiņā kur. Tā nu es turpināju savu iepirkšanos, kamēr atradu savu ideālo kleitu, bet pie ekskluzīvās kolekcijas. Šī kleita bija perfekti man uz auguma, koši zilā krāsā un nācās atdot savus pēdējos iekrājumus 7 latu vērtībā.. Aši aiztraucos mājās to izmazgāt un laika trūkuma dēļ to žāvēju ar fēnu...
Tad pienāca brīdis, kad vajadzēja iet satikties ar manu sapņu princi. Biju perfekti uzkrāsojusies, un mana zilā kleita bija fascinējoša uz mana auguma..
Kad mūsu skatieni satikās, sapratu, ka esmu kaut kur redzējusi viņa bleizeri un ne tikai bleizeri... arī viņu pašu. Humpalās. Ieraugot mani, šķiet, ka viņš arī saprata, ka esam jau kaut kur tikušies tieši pirms randiņa. Šķiet, ka mūsu abu mazais noslēpums bija atklāts. Mums vismaz bija par ko parunāt...ēdot restorānā dārgu steiku, kurš noteikti izmaksāja daudz vairāk nekā mūsu abu todien iegādātie apģērbi. Kaut arī ir pagājuši jau vairāki gadi, joprojām ar smiekliem atceramies mūsu pirmo randiņu!

Stāsts patiesībā ir ļoti vienkāršs. Tas notika pagājušajā rudenī. Pārskrējienā no vienām biznesa pārrunām uz otrām nolēmu ieturēt fiksu maltīti - kādā Vecrīgas bulciņu bārā iegādājos gardus kruasānus un steidzos uz nākamo tikšanos. Laika apstāties nebija. Pa ceļam steidzīgi burtiski apriju kruasānus. Jau nonākusi galā tur, kur bija paredzēta otrā tikšanās, pamanīju, ka kruasāna šokolāde ir notecējusi uz mnas blūzes. Teikšu godīgi - biju pilnīgā panikā. Tikšanās tiešām svarīga!!!! Un vēl visam pa virsu - pirmsalgas dienas. Variantu jau nebija daudz - ieskrēju tuvējā drēbju veikalā (labi, ka tikšanās bija norunāta turpat Vecrīgā). Sameklēju iespējami lētāko blūzi, sagrabināju naudu un to nopirku. Blūze izrādījās fantastiski veiksmīgs pirkums - valkāju to vēl šodien. Arī tās dienas tikšanās norisinājās ļoti veiksmīgi. Varētu uzskatīt šo blūzi par manu veiksmes simbolu.

Es vienmēr esmu teikusi, ka vissvarīgākais sievietei ir labs apģērbs. Ja labi izskatīsies arī veiksmes būs garantēta. Pie šī principa vienmēr esmu pieturējusies. Vienmēr kārtīgi rūpējos par savu apģērbu... laicīgi plānoju, ko vilķsu mugurā. jau iepriekšējā dienā vienmēr sagatavojos nākamajai dienai, salieku drēbes, visu izgludinu, lai zinu, ka būšu gatava droši iet pretim dzīvei. :)
Bija reiz tāds atgadījums, ka tieši pirms mana vilciena atnākšanas stacijā mani uzrunāja kāds puisis. Viņš teica, ka man esot skaista kleita. un ar šiem vārdiem arī sākās mūsu saruna. Protams, ka uz skolu todien neaizbraucu un tā izvērtās par brīnišķīgu dienu. Un viss tikai pateicoties skaistajai kleitai. Novēlu visām, tik skaistas dienas un vienmēr atceraties cik tas ir svarīgi nēsāt skaistas lietas.

Arī manā dzīvē ir pierādijies tas,ka apģērbs tiešām var mainīt dzīvi. Stāsts būs komisks un līdz šai dienai to atceros ar smaidu sejā.
Tas notika pagājušajā vasarā,gatavojos sev svarīgam pasākumam un takā pati Rīgā nedzīvoju vajadzēja doties tālo ceļu no Liepājas uz Rīgu,lai atrastu sev piemērotu apģērbu.
Atbraucot uz Rīgu izstaigāju visus veikalus,kamēr atradu sev kāroto-kleitu,kurā "iemīlējos'' jau no pirmā skatiena,kleita man tā iepatikās,kad nemaz nepaskatījos cik tā maksā,bet uzreiz pēc pielaikošanas jau devos pie kases norēķināties par pirkumu.
Atzīšu,šī kleita bija ļoti dārga un pēc tās nopirkšanas sāku domāt,vai man vispār nauda ir palikusi pāri,jo man taču vēl bija jātiek mājās. Skrēju uz tuvāko bankomātu un ar bailēm sejā redzēju to,ka manā kontā ir mazāk par diviem latiem.Es nezināju ko tajā brīdī iesākt,smieties vai raudāt?! Domāju,ka kleitu varēšu aiznest atpakaļ uz veikalu,bet pirkuma čeku jau biju izmetusi ārā.Lēnām mani sāka pārņemt panika,jo Rīgu nepazinu labi,un mājās arī nevarēju nekā tikt. Sāku domāt kā,lai tieku mājās.Par laimi man Rīgā dzīvoja māsīca,kas nesen bija uz šejieni pārvākusies,sazinājos ar viņu un jau pēc tam devos pie viņas. Māsīca piedāvāja pārnakšņot pie viņas,un nākamājā dienā mani aizvest mājās,biju ar mieru.Cik viss tomēr labi nokārtojās,bet īss bija mans prieks,kad izdomāju kleitu uzvilkt velreiz,lai parādītu to māsīcai.Taisot ciet kleitu es tai nejauši saplēšu rāvējslēdzēju.Kleita bija sabojāta,un pats trakākais,kad nākošās dienas vakarā man jau bija jādodas uz pasākumu ar šo kleitu. Tajā brīdī man vairs smiekli nenāca,jo sāku nožēlot,ka vispār nopirku to kleitu. Tad nu visu nakti kopīgi ar māsīcu centāmies šo kleitas rāvejslēdzēju kaut kā salabot,kas pret rītu mums arī izdevās. Negulējusi,bet tomēr priecīga devos mājās,un vakarā jau ar savu skaisto,jauno kleitu devos uz ilgi gaidīto pasākumu.Vakars bija izdevies lielisks,jo visa vakara gaitā saņēmu ļoti daudz komplimentu. Tagad vienmēr pirms kaut ko taisos pirkt,paskatos cik šī prece maksā,pēc šī brauciena tomēr guvu sev labu mācību un jaunu kleitu.

Kā apģērbs mainīja manu dienu?

Bija karsta vasara, kauto tumšu vilkt mugurā bij neiespējams, nācās nopirkt balto īso kleitiņu! Tā bij diezgan parasta, bet ļoti skaista kleitiņa. Slikti bij tas, ka es kaut kā nepadomāju par to, vējš var piespiest mani sārkt. Atbraucu Jurmalā, draudzene kāvējās, un es izlēmu bišķiņ pastaigāt gar jūru. Mierīgi pastaigāties neizdevās, jo kleitiņa visu saka celties augšā, vējs kļuva stipāks un stiprāks.. Un, protams, draudzene, kuru es Jurmalā gaidīju, arī kaut kur pazuda, kāvējās jau ilgu laiku. Mani izglābā diezgan garš tumši zils pidžaks, kurš piederēja diezgan neuzbazīgam puism (salīdzinot ar citiem, kuriem smiekli nāca un ne tikai). Viņš tolaik atrodās pludmalē, jo pēc kāda laika viņam bija pieteikta tikšanas ar partneriem, vienā no restorāniem Jomās ielā. Uz kuru viņš aizgāja bez sava pidžaka. Biju ļoti pateicīga puisim par viņa izpalīdzību, un nakamajā dienā piezvanīju viņam lai sarunātu, kā es varu atdot viņa pidžaku. Pateicoties šim gadijumam, es saku tīkties ar to puisi biežāk, un beigu beigās sakās romāns.. un talāk viss pēc serialu scenārija. Esmu joprojām pateicīga tai kleitiņai, un tam vējam. Jo nebūtu ta visa, varbūt viņš paietu man garām.

P.S. Draudzeni es tomēr sagaidīju, bet pastaigā mes jau negājām, viņa atbrauca man pakaļ, lai es tiktu uz mājām bez problēmām.

Tā kleitiņa izmainīja vienu vakaru, un kopā ar to visu dzīvi, jo es sāku iet tur, kur nekad neesmu bijusi, darīt to ko neesmu darijusi. Pirms tam bija daudz skumīgaka dzīve, Darbs, mājas, darbs, mājas. Tagad mēs mājās parasti tikai guļam, mūsu dzīve tagad "pastaiga" uz kaut kurieni, bet vienmēr kopā!

Vēl salīdzinoši nesen dzīvoju ar pārliecību, ka neesmu nekāda modes dāma, tāpēc apģērbs manu dzīvi nevar ne ietekmēt, nedz arī mainīt, taču kādā jaukā dienā sapratu, ka biju smagi kļūdījusies. Es, protams, pēkšņi nekļuvu par modes dāmu un arī tagad sevi par tādu neuzskatu, taču mana attieksme pret apģērbu pavisam noteikti vairs nav tāda kā iepriekš.
Viss sākās kādā visnotaļ vasarīgā dienā, kad es naskiem soļiem un bezbēdīgā noskaņojumā devos pretī kārtējai prakses dienai mediju aģentūrā. Tā nu es draudzīgi sasveicinājos ar kolēģiem, apsēdos pie sava darba galda un jau biju gatava uzsākt ikdienas pienākumu izpildi, kad pie manis pienāca menedžeris un nepārprotami izbrīnītā balsī vaicāja, kāpēc es neesmu saģērbusies atbilsotoši gaidāmajam pasākumam. Lieki piebilst, ka arī es pati par šo faktu biju ne mazāk pārsteigta, jo, kā tas reizēm lielās firmās mēdz gadīties, mani, jauniņo praktikanti, par pasākumu pabrīdināt bija aizmirsuši. Lai nu kā, nolēmu, ka nevēlos sabojāt šķietami labo iespaidu par sevi, atzīstoties, ka neesmu sagatavojusies, tādēļ steigā teicos pārģērbjamo apģērbu paņēmusi līdzi. Ticamības momenta saglabāšanai pat cēli norādīju uz savu somu ar kvēlu cerību, ka esmu menedžeri pārliecinājusi. Tā nu viņš, jaušami pasmaidījis, devās atpakaļ, sava kabineta virzienā, atstādams mani, kožot sev pirkstos par pateikto un cenšoties prātā rast pietiekoši reālu versiju tam, kā es pietiekoši ātri tikšu klāt pie savas pārģērbjamās štātes.
Par laimi, man todien uz galda bija iekrājusies paprāva vēstuļu kaudzīte, kas, saprotams, bija steidzami jānogādā līdz pastam, tādēļ man radās necerēta izdevība steigšus izšmaukt arī uz kādu tuvumā esošo apģērbu veikalu. Tiesa gan, tobrīd nekādus neplānotos izdevumus veikt nebiju finansiāli gatava, tapec arī manas ieprikšanās iespējas bija krietni ierobežotas. Kā gadījās, kā ne, bet es attapos esam kādā nelielā lietoto apģērbu veikalā, kuriem parasti biju gājusi garām neatskatīdamās, taču todien liktenis izlēma par labu šādam manas dzīves pavērsienam, un, jāsaka, ka labi vien bija, jo ko tik es tajā bodītē nedabūju piemērīt. Mežģīņu blūzītes, tvīda svārki, šifona kleitiņas un vēl un vēl – teju vai raibs gar acīm kļuva, un tā, pavisam nemanot, es atradu arī savu ideālo apģērba komplektu, kas, kā velak izrādījās, lieliski saskanēja ne tikai ar toreizējā pasākuma tēmu, bet arī arī viesu izvēlētajām tērpu kombinācijām. Mans prieks, protams, bija neizmērojams, jo par nepilniem 10ls biju tikusi klāt pie necerēti krāšņiem apģērbu gabaliem, turklāt arī attaisnoju menedžera uzticību un lieliskā noskaņojumā paveicu visus sev uzticētos uzdevumus. Tā lūk, pavisam negaidīti mainījās mana attieksme gan pret lietoto apģērbu veikaliem un to piedāvātajām precēm, gan arī pret apģērbu kopumā. Es ticu, ka mūsu drēbes nav tikai bezpersoniska ikdienas nepieciešamība, tas ir veids, kā pasniedzam sevi, pieskaņojamies savai piedzīvojumiem bagātajai dienai un galu galā arī nosakām to, cik ļoti konkrētajā dzīves brīdī jūtamies iederīgi.

Dzīve, kas pamazām mainās līdz ar apģērbu!

Kādam skapis aizņem pusi istabas, citam pietiek ar mazu kaktiņu istabas stūrī. Lai nu kā tur būtu - nenoliedzami, ka apģērbs spēj pastāstīt par mums daudz, bieži vien pat vairāk, kā mēs apzināmies.

Mans stāsts ir par to, kā apģērbs ir mani mainījis. Tā nebija viena diena vai īss apgaismības mirklis, patiesībā viss noritēja tieši pusotru gadu. Skaidrs, ka katra dāma jau no dzimšanas mirkļa mīl pucēties, sapņo par garām balles kleitām un Pelnrušķītes kristāla kurpītēm. Tikai ne es! Es mīlēju bikses, kedas, ērtus plandošus kreklus un visu, kas nespīd.

Tad kādu dienu iepazinos ar jautru, pozitīvu un ļoti atklātu puisi. Un še tev - kļuvām par pāri. Loģiski, man kā dāmai bija vēlme izpatikt puisim. Pamazām sāku uzdot jautājumus, kas tad īsti viņam iet pie sirds. Kā izrādās – svārki, kleitas, sievišķīgas līnijas un elegantas kurpes (kā jau visiem viniem). Nosmējos pie sevis un sapratu, ka viņš var sapņot vien tālāk! Nepagāja ilgs laiks, kad devos veikalu ķemmēšanas maratonā, viss noritēja kā plānots, kad pēkšņi pieķēru sevi aplūkojam svārkus.Nodomāju - te tev nu bija - noskurinājos un devos tālāk. Tomēr mani sāka mākt ziņkārība – jaunu lietu piemērīšana vēl nevienam nav nodarījusi neko ļaunu. Tā es tiku pie pirmā, īsteni šievišķīgā pirkuma!

Pamazām, pamazām ...laikam ejot ... pati sev nemanot ... šodien esmu sev piekrāvusi pilnu skapi ar kleitām, svārkiem, spīguļiem un citām dāmu lietām. Interesanti, ka līdz ar garderobes maiņu arī mana uzvedība un atsevišķi uzskati ir mainījušies. Tagad esmu sievišķīgaka, elegntāka, ar savām kaprīzēm un zināmu dāmas šarmu. Lielais paldies jāsaka manam puisim, kurš katru reizi, redzot mani svārkos, sajūsmā iesaucas! Smieklīgi jau nu tas ir, bet tomēr – vīriešiem ir vara likt ar apģērbu mums justies lieliski!