Kā apģērbs mainīja manu dienu?

Kā apģērbs mainīja manu dienu?

Mans stāsts aizsākās pirms pāris gadiem ar iepazīšanos mūsdienās tik aktuālā vietā – internetā. Kāda interešu forumā sāku sarakstīties ar nedaudz vecāku vīrieti. Jāsaka, ka ne pļāpājot virtuālā vidē, ne pirmo reizi satiekoties manos plānos nebija iemīlēties, es uzskatīju viņu par ļoti labu sarunbiedru vai pat draugu. Bet kā mēdz teikt – cilvēks plāno, Dievs smejas. Beigu beigās intelektuālās domu apmaiņas, nakts sarunas un nemanāmie komplimenti lika manai sirdij atmaigt un es piekritu randiņiem. Par vienu no šiem randiņiem (kas nebūt nebija pirmais, bet gan jau kārtējais) arī ir stāsts, tur apģērbs patiešām nospēlēja savu lomu, lai gan ikdienā nevarētu teikt, ka esmu cilvēks, kurš ārkārtīgi iespringst uz vizuālo tēlu.

Mūsu randiņš bija neparasts. Ikdienišķi visi izvēlās kafejnīcas, restorānus, kinoteātrus, bet mani uzaicināja uz Siguldas šķēršļu parku “Tarzāns”. Tas atbilda tieši manai gaumei, jo man labāk par parastu pasēdēšanu patīk kaut kas mazliet neprātīgāks. Sajūtas bija neaprakstāmas! Pirmo reizi veicu šāda tipa aktivitātes un tas mani ļoti aizrāva. Kā jau var noprast, šajā randiņā nebija koķetu kleitu un augstpapēžu kurpes, mans un, protams, arī viņa izskats bija sportisks ar domu, lai ir ērti. Pēc šādas piedzīvojumu un emociju pilnas dienas mēs nokļuvām galvaspilsētā, kur viņš dzīvoja. Es tobrīd mitinājos pavisam citur, daudzus kilometrus no Rīgas. Vārds pa vārdam, maltīte kafejnīcā un mans randiņvīrietis ieteica nedoties tik ātri mājup, jo negribēja šķirties no manas kompānijas. Tā nu sagadījās, ka tieši viena viņa paziņa ierakstīja sociālā portālā Twitter, ka pārdod savas biļetes uz tā vakara izrādi Dailes teātrī, jo pašai izjuka plāni. Viņš piedāvāja, es piekritu, bet tad neveikli paskatījos uz savām kājām, uz kurām bija uzvilkti sporta apavi. Viņš manu skatienu noķēra un mēs abi sākām smieties, jo bijām aizmirsuši, cik netipiski teātra izrādei izskatāmies. Domāju, ka ir svarīgi ejot uz šādiem kultūras pasākumiem ģērbties svinīgi, tā mēs parādām cieņu māksliniekiem un arī apkārtējiem skatītājiem. Viņam, protams, nebija problēmu ar pārģērbšanos, jo dzīvoja tepat Rīgā, bet es citviet un līdzi maiņas drēbju nebija. Tālāk viss notika ļoti dabiski - braucot garām iepirkšanās centram, viņš apstājās un aicināja tajā ienākt, izvēloties tērpu šim vakaram. Palaimējās gan, ka es absolūti neesmu feministisku uzskatu piekritēja un mani neaizvainoja šāda vēlme izmaksāt. Domāju, ka sievietes ir jālutina, un tur mūsu uzskati, tāpat kā par daudzām citām lietām, sakrita. Veikalos ar vīrieša kritisko aci atradām gan pieklājīgu, atturīgu, bet ļoti skaistu gaišu kleitu, gan piemērotas bēšas augstpapēžu kurpes un pat somiņu. Vēl tikai atlika sapucēties viņa mājvietā un vakaram biju gatava tiktāl, ka, šķiet, pat savās mājās nebūtu labāk sagatavojusies. Ieraugot mani jau gatavā koptēlā, mans vīrietis, kā pats pēc tam izteicās, ieraudzīja mani jaunā gaismā un, ja tā var teikt, iemīlējās no pirmā acu skatiena. Iespējams, savu lomu nospēlēja arī šī izmaksāšana – iespējams, viņš sajutās lepns un priecīgs par to, ka spējis man dāvāt prieka mirkļus. Katrā ziņā vakars bija izdevies godam, mēs joprojām esam kopā un šai kleitai manā skapī tagad ir īpaša vieta. Nemelošu, ja teikšu, ka tas ir mīļākais apģērba gabals, kas man jebkad ir bijis, jo tas slēpj sevī tik daudz atmiņu un emociju.

Novēlu, lai katram pienāk diena, kad apģērbs maina dienu vai pat turpmāko dzīvi uz pozitīvo pusi!