Kā bērns arī es zīlēju ar margrietiņas lapiņām – mīl, nemīl, mīl, nemīl... Bet paaugoties man drīz vien kļuva skaidrs, ka nākotni zināt nevēlos un ka maģija mani nevilina. Pēdējā laikā ik uz soļa redzu apstiprinājumu savai pārliecībai.
Dažnedažādas produktu un pakalpojumu reklāmas jau sen ir kļuvušas par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Reklāmas ir it visur. Es personīgi esmu pieradusi tās ignorēt. Dažreiz TV ir tik garas reklāmas pauzes, ka pilnīgi var aizmirst, kādu filmu vai raidījumu tu esi skatījies. Tomēr vienu reklāmu es nespēju ignorēt.
Lasu kultūrģeogrāfa Edmunda Valdemāra Bunkšes grāmatu "Īntīmā bezgalība" (Norden AB, 2007), sajūsminos par citātiem, kuros atpazīstu sevi, un rodu teorētisku pamatojumu tam, kāpēc mani lauki man šķiet skaistākā vieta pasaulē.
Līdz MD nodošanai man ir palikušas 240 stundas. Mani nekas cits neinteresē, un vienīgais, kam es vakar pirms gulētiešanas uzmetu aci, ir Eirovīzija. Man ir, ko teikt par Latvijas Eirovīzijas dziesmu. Es zinu, ka daudziem patīk, bet man nē. Tajā, ka 6 nobrieduši vīrieši uz skatuves moka vienu dziesmu par mīlestī...
Lai cik ļoti es priecājos, ka mani radinieki lieliski saprotas ar manu puisi, pēdējā laikā man sāk šķist, ka tie viņu mēģina privatizēt. Jūtu, cik viņam grūti atteikt, kad viņi kaut ko lūdz, bet es nevajadzīgi stresoju, cenšoties pasargāt viņu no radu uzmācības.
Nu jau kādu laiku es dzīvoju kopā ne tikai ar savu draugu, bet arī ar viņa kaķi. Lielu, rudu, skaistu un ļoti emocionālu dzīvnieku. No sākuma viņš bija ļoti greizsirdīgs, pa nakti gulēja mums pa vidu un ik pa laikam ar nagiem it kā netīšām ieskrāpēja man mugurā. Viņam vēl joprojām ļoti patīk mani kaitināt, piemēram, piecos no rīta ...
Brīvdienās vēl bez laiskošanās šupuļtīklā un puķu dobju ravēšanas paspēju izpētīt TV kanālu piedāvājumus. Un tad nu sadusmojos ne pa jokam. Par mahinācijām, kas tur tiek veiktas.
Es vakar spēlēju kokli. Vispār jau tas nebūtu nekas īpašs, ja tas nenotiktu pirmo reizi pēc 15 gadiem. Biju apsolījusi draudzenes kāzās kocerta Daudz laimes! ietvaros nospēlēt divas dziesmiņas; tā kā notikums tuvojas, bija jāiet uzskaņot kokle un jāatceras notis.
Brīvajās dienās pieķēros izrevidēt studiju laiku papīrus ar sākotnēji nepielūdzamu apņēmību: visu lieko metīšu ārā. Man jau vajadzēja nojaust, ka šis pasākums ievilksies uz nedēļu, jo katrai aprakstītajai papīra lapai jāiztur pārbaude, vai tā ir vai nav cienīga ieiet manā nākotnē.
Pagājušajā piektdienā mēs - Cosmo radošā komanda desmit meiteņu sastāvā devāmies ceļojumā uz Nītauri. Tas patiešām bija viens no jaukākajiem šī pavasara piedzīvojumiem! Ar sauli, pozitīvām emocijām un prieku. Un vēlreiz prieku!
