Šīs dažas nedēļas jūnijā jūtos kā zivs ūdenī, jo ir zemeņu laiks. Diena nesākas, ja neesmu ar riteni aizbraukusi līdz Āgenskalna tirgum un nopirkusi no tantiņām savu dienišķo ogu grozu. Ticiet vai neticiet, bet lēnā garā līdz vakaram varu apēst pat pāris kilogramus.
Ja man visapkārt ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, mani sāk pārņemt panika. Tāpēc jau vairākus gadus neapmeklēju lielos koncertus, kas notiek stadionos, hallēs vai milzīgās koncertzālēs. Kaut gan ir bijušas reizes, kad labprāt paklausītos kādu no pasaules mūzikas zvaigznēm. Tas pats notiek ar cilvēku pārpildītajām pludmalēm, kur karstā laikā i...
Kāzu, dzimšanas dienu un izlaidumu virpulī aptvēru, ka vēlējumu apsveikuma kartītē man aizvien retāk izdodas uzrakstīt ar pirmo reizi. Nav tā, ka man trūktu ideju, ko novēlēt pasākuma vaininiekam, taču visa lielā iedvesma un domas pazūd, tiklīdz kartītē esmu ierakstījusi pirmos vārdus.
Šad un tad sabiedrībā - un arī šajā forumā - raisās tēma par latviešu aizbraukšanu dzīvot un strādāt ārzemēs. Atceros, ka pirms pieciem sešiem gadiem es skaidri zināju savu nostāju: es prom nebraukšu, jo esmu savas valsts patriote. Mans vectēvs ar ieročiem rokās un riskējot ar savu dzīvību cīnījās par br...
Piedodiet, Louis Vuitton somiņu un D&G saulesbriļļu īpašnieces – pēc atgriešanās no Milānas man kādu brīdi būs alerģija pret smalkajiem zīmoliem. Spožo skatlogu un glamūrīgo sieviešu dēļ šī nekad nebūs mana mīļākā pilsēta.
Savu pirmo kleitu nopirku pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tas bija laiks, kad meklēju sevi, savu izpausmes formu – gan iekšēji, gan ārēji. Tā bija gara zili sarkana zīda kleita (starp citu, vēl joprojām viena no manām vismīļākajām kleitām). Spilgtais ārējais tēls man palīdzēja arī iekšēji sakārtoties. Un tā es sāku kolekcion...
Dzeru kafiju un novērtēju savu datorgaldu. Ielūgumi uz izstādēm, Cosmo puišu kalendārs, ar idejām aprakstītas lapiņas un žurnāli, žurnāli, žurnāli... Lai kā es apņemtos radīt personiskāku darba vietu, man nesanāk.
Gribēju izstāstīt, kā man gāja ar to kokles spēlēšanu Ērikas kāzās. Stāsts bija tāds. Reiz Ērika kaut kā uzzināja, ka es pirms 15 gadiem biju spēlējusi kokli, un aizdegās, vai es nevarētu viņai kāzās kaut ko uzspēlēt. Es, protams, ilgi tielējos, jo ne man pirksti vairs klausa, ne vairs notis atceros. Bet kā lai es atsaku līgavai!? Nekā. D...
Galīgi sakaunējos, uzzinot, ka vienai manai draudzenei piedzimis jau otrs bērniņš. Bet es tā arī nebiju atradusi laiku aiziet uz pirmdzimtā raudzībām! Kādus tik podus kādreiz kopā negāzām, bet, kopš viņa palika saudzējamā stāvoklī, mūsu ceļi šķīrās.
Tas nu ir noticis. Sestdien bija manas kāzas – viena no skaistākajām dienām manā mūžā. Emociju ir tik daudz, ka vēl grūti visu salikt ”pa plauktiņiem”. Bet es varu teikt pavisam droši, ka jūtos ļoti laimīga. Es esmu sieva.
