Manuprāt, ir diezgan interesanti apzināt savus radiniekus un to, kas pirms daudziem gadiem noticis ar mūsu senčiem. Vairākums standarta ģimenēs šie stāsti par vecvecvecākiem klejo no paaudzes paaudzē, bet citās- jebkura ziņa par ģimenes izcelšanos un saknēm ir kā jaunums vēl neatklātā pasaulē.
Kāds mans paziņa savos trīsdesmit ar astīti gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem. Nedēļas nogalē ar draudzenēm sākām diskutēt par tēmu - kā mēs sākām savu patstāvīgo dzīvi. Neapšaubāmi, dzīvošanai vecāku ligzdiņā ir daudz plusu - vienmēr siltas pusdienas, nav jāuztraucas par drēbju mazgāšanu vai rēķinu apmaksāšan...
Tikko esmu atgriezusies no ceļojuma pa Latgali un gribētu pastāstīt par "Zemeņu krastiņiem" - vienu no pieturas punktiem, kuru no visas sirds tagad iesaku saviem draugiem.
Man vienmēr ir šķitis, ka ir tērpi (kleitas, bikses, svārki utt.), kas nodrošina piedzīvojumus. Nesen man uzdāvināja kleitu, kurā esmu pieredzējusi tikai jautrus momentus. Tā ir koši zaļa, rūtota un ar tādu piegriezumu, kurš maniem draugiem nemitīgi liek runāt par Elvisu Presliju.
Zinu, zinu, ceturtdienā atcerēties pagājušā vīkenda pasākumus vairs nav aktuāli - jādomā jau par nākamajiem. Tomēr es nekādi nevaru likties mierā un beigt apjūsmot fantastisko piedzīvojumu Salacgrīvā!
Nu jau kādu nedēļu pa pilsētu braukāju ar divriteni. Godīgi sakot, man tas ir liels izaicinājums – jo dažreiz pat uz līdzenas vietas varu nokrist, paklupt vai izmežģīt potīti. Līdz šim priecājos par saviem draugiem, kuri brauc pa pilsētu ar riteni, bet par sevi teicu – jā, es ļoti gribētu, bet man ir bail, es nevarēšu, ...
Jāatzīst, ka jau kādu laiku pirms plānotās Cosmo.lv lasītāju ballītes mani, interneta lapas redaktori, pārņēma neliels satraukums par to, kā viss būs un cik veiksmīgi ballīte norisināsies. Tagad, kad pagājušas jau pāris dienas, varu ar vēsu prātu atcerēties un apdomāt, kā bija.
Pagājušā nedēļa izvērtās par īstu ballīšu maratonu, jo četriem man tuviem cilvēkiem bija svētki. Jubilāri dāvanās saņēma visneiedomajamākās lietas - sākot ar kalnu slēpēm un ģitāristu, kas dzied spāņu dziesmas, beidzot ar astrologa sastādītu dzīves karti. Par pēdējo arī īpašs stāsts.
Vakar redakcijā atskanēja Ērikas nopūta: "Eh, kā man pietrūkst Zanītes..." Tai brīdī aptvēru, ka viņa tikai skaļi pateikusi to, par ko jau nedēļu ik pa brīdim iedomājos. Ir jocīgi, ja kāds no kolēģiem tik ilgi ir prom.
Godīgi sakot, man nekad nav bijis kāds viens mīļākais aktieris, režisors, mākslinieks. Bieži vien pat neatceros viņu vārdus, bet drīzāk sajūtas, kādas bijušas, skatoties kādu labu filmu, klausoties mūziku vai aplūkojot mākslas darbu. Tomēr ir viens cilvēks, kurš mani patiesi valdzina un iedvesmo. Tā ir Bjorka. Viņas balss, mūzika, ...
