Meklējot dzimtas saknes

08.08.2007, Anda Bīriņa

Manuprāt, ir diezgan interesanti apzināt savus radiniekus un to, kas pirms daudziem gadiem noticis ar mūsu senčiem. Vairākums standarta ģimenēs šie stāsti par vecvecvecākiem klejo no paaudzes paaudzē, bet citās- jebkura ziņa par ģimenes izcelšanos un saknēm ir kā jaunums vēl neatklātā pasaulē.

Atceros dienu, kā es bērnībā pirmo reizi braucu uz Latgali aplūkot māju, kurā augusi mana vecvecmāmiņa. Lai gan biju vēl ļoti maza, mani pārņēma tādas dīvainas izjūtas, it kā mani ar šo vietu saistītu kas īpašs. Laika gaitā liktenis iegrozījās tā, ka šajās lauku mājās vairs neesmu bijusi, bet tik un tā diezgan pārliecinoši varu teikt - reizē, kad būšu no šīs vietas netālu, noteikti aizbraukšu to aplūkot.

Par šo tēmu aizdomājos tāpēc, ka šajā nedēļā ar draugu uz Ventspils rajonu braucām meklēt vietu, kur dzimis viņa vecvectētiņš. Droši bija zināms tikai aptuvenais māju rajons un kādreizējais nosaukums. Skatījāmies vecās kartēs un - atradām! Atlika vienīgi aizbraukt un sameklēt. Tomēr arī tas nemaz nebija tik viegli. Aptaujājot kaimiņus, noskaidrojām mājas kādreizējo atrašanās vietu un devāmies to meklēt. Laužoties gandrīz puskilometru pa brikšņiem, krūmiem un nātrēm, bija diezgan grūti iedomāties, ka pirms simts gadiem tur bijis ceļš un skatam pavērušās sakoptas un skaistas lauku ainavas. Atklāti sakot, manī bija maza pārliecība, ka atradīsim ko tādu, kas liecinātu par kādreizējo ēkas atrašanās vietu. Un tomēr - mirklī, kad mēs caur zāli, kas garāka pāri mūsu galvām nojautām, ka stāvam pie veciem un gandrīz laika zoba "sagrauztiem" mūriem, mani atkal pārņēma TĀ sajūta. Ir tik labi zināt, ka kaut kur, dziļi meža vidū ir kāda vieta, kas tevi saista.

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ ikkatrai no mums kaut nelielu enerģiju ikdienas darbu steigā vajadzētu veltīt tam, lai apzinātu savas dzimtas saknes.

 
Komentāri [2]
Kārtot pēc jaunākā / vecākā
 
+0
Atceros, kā kopā ar vectēva māsu braucām meklēt viņas vecvectēva kapa vietu. Viņš ir piedalījies Turku karā. Atradām un sakopām. Un arī netālu esošās mājas drupas, kurās vectēva māsa par ganiņu strādājusi, apciemojām. Vectēvs savu celto māju pārdeva un aizgāja uz pilsētu. Bet savādi sanāca tas, ka mana mamma - vectēva meita - apprecējās un kopā ar tēti nopirka māju turpat netālu - tajā pašā pagastā. Tajā brīdī vectēva celtajā mājā dzīvoja cilvēki. Pēc tam tā stāvēja tukša, un mēs tur braucām paložņāt. Ja man būtu bijusi nauda - daudz, daudz naudas - es to māju būtu nopirkusi, jo saimnieki to pārdeva.Kaut kā mazliet žēl, ka nav mums tādas dzimtas mājas :-/
09.08.2007 12:52 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Visi mani vecvecāki vēl joprojām (paldies Dievam!) ir šaisaulē, tāpēc daudz uzzinu no viņiem, arī no sen'ām vēstures liecībām.
Mans tētis mantojumā no sava vectēva saņēma viņa tēva (mana vecvecvectēva) māju laukos. Un dažreiz pārņem tāda dīvaina sajūta - šajā pat istabā, kur guļu es, pirms 2 gadsimtiem rosījušies mani senči. Šajās mājās savu bērnību arī aizvadījis mans vectētiņš. Un šodien, atbraukdams mūs apciemot, ilgi sēdēja pie dīķa un, manuprāt, atcerējās savas bērnu dienas. Viņam vienmēr ir bijis grūti aizbraukt un patīkami atbraukt pie mums.
Nav vērtības, ar kurām es varētu izteikt to, cik ļoti daudz man nozīmēt dzīvot šajā mājā, sajust to senatnes garšu un just savu senču klātbūtni.
09.08.2007 01:44 | saite | Atbildēt
 
 

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!