“Šī ir vīriešu pasaule,” reiz dziedāja Džeimss Brauns. Taču ne vairs ilgi — sievietes visā pasaulē pieprasa savu kūkas pusi, un šķiet, ka vīriešiem ir pienācis laiks dalīties. Ko īsti mūsdienās nozīmē strīdīgais vārds, kas sākas ar F, un vai Latvijā tas kādreiz kļūs aktuāls?
Šodien, izlasot bloga ierakstu par diviem jauniešiem, kuri apceļo pasauli un beidzot atklāj, ka ne viss ir tik skaisti, kā izskatās sociālajos tīklos, es ļoti priecājos. Uzzinot, ko viņi ir darījuši, lai piepildītu savu sapni, es vairāk novērtēju viņu paveikto. Uzzinot, ka pasaules apceļošanas vārdā viņi ir gatavi tīr...
Kopš esmu pateikusi svinīgo - Jā, aizvien biežāk saņemu jautājumus par to vai manā dzīvē kaut kas ir mainījies. Protams, ka nē - tas pats vīrietis, tie paši nesteidzīgie rīti pie brokastu galda, sajūsma par atkalredzēšanos pēc garas darba dienas un vakari, ko pavadu ieritinājusies azotē, skatoties melnbalto kino. Nekas nemai...
Kādu laiku atpakaļ piedalījos kādā burvīgā meistarklasē, kurā pavārs man iemācīja cept auzu pārslu cepumus, kas, man par pārsegumu, izrādījās visai vienkārši, bet stāsts šoreiz nemaz nebūs par auzu cepumiem.
COSMO ir īpašs žurnāls. Protams! To sajutu ne tikai mirklī, kad pirms gandrīz piecpadsmit gadiem atšķīru pirmo COSMOPOLITAN latviešu valodā, bet arī šovasar, kad viesojos globālā zīmola mītnes vietā Ņujorkā, izdevniecībā HEARST MAGAZINES.
Vasara jau gandrīz pusē, bet, šķiet, ka vēl nemaz īsti to neesmu baudījusi. Darbu daudz, pienākumu vēl vairāk. Gribas paveikt, izdarīt, saplānot un pārplānot, strādāt, sasniegt un izdarīt vēl labāk. Taču teju katrs no maniem darbiem vai hobijiem prasa iziet ārpus manas komforta zonas - piepūlēties, piespiesties, saņemties un izdarīt labi....
Reizēm, kad manā aizpildītajā grafikā ir kāds brīvs laiks, es mēdzu bezmērķīgi klīst pa ielām, deldēt parka soliņu un vienkārši vērot cilvēkus. Es pievēršu uzmanību sīkākajām detaļām, es galvā zīmēju mazas īsfilmas, ainas un izdomāju likteņa stāstus. Zīmēju tērpus... un vienkārši klausos pilsētas ielu simfonijās.
Starp e-pastu gūzmām, ikdienas skrējieniem uz biroju un laika menedžmentu, lai varētu paspēt neiespējamo, arvien biežāk nākas piefiksēt, ka dienas pazūd nemanot. Šķirstu žurnālu un lasu par vīrieti, kas dzīvo Anglijā lauku mājā un pie jūras iekopis savu mazdārziņu. Viņš dzīvo lēni. Audzē burkānus, iet uz kaimiņmāju pēc piena un cep...
Arī šogad drēgnās Latvijas janvāra beigas un februāri esmu nomainījusi pret ko siltāku – Portugāles pavasari. Jau kādu laiku dzīvoju pašos Portugāles dienvidos, vietā, uz kuru brauc gan daudzi Latvijas, gan arī citu valstu sportisti, lai trenētos pavasarīgos apstākļos un sasniegtu labu fizisko formu ātrāk, kā citi.
Laiks skrien vēja spārniem – šķiet, par to vairs nešaubās neviens no mums. Jau atkal apritējis gads – citai labāks, citai interesantāks, veiksmīgāks vai zīmīgāks.