Sveikas!
Liekas pašai jocīgi,bet nu tomēr kaut kas ir aizķēries!
Iepatikās viens puisis,sarakstes,tikšanās.Skan drausmīgi,bet skaitījos viņam bez maz kā otra meitene (bija viņam draudzene,tur viss juka-bruka,viss jau no abu puses bija uz šķiršanās līnijas,bet nu....puisis viņu atkal labi apvārdoja,viss smuki,jauki un tagad IT KĀ skaitās atkal kopā!).
Protams,laiks kopā jauki pavadīts,viņiem abiem ceļā nestāvēšu un neko nejaukšu ārā (domājams,ka viņi atkal būs kopā tikai līdz brīdim,bet tur jau lai paši tiek galā).Apdomājot secināju,ka nu tomēr tam puisim daudz mīnusu (kā jau jebkuram cilvēkam),kāds vairāk izteikts,kāds mazāk,bet nu tomēr secināju,ka kaut kas no viņa pietrūkst-tas kopā pavadītais laiks,pieskārieni,patīkamais balss tembrs,ātrums.
Vai jums kādai ir bijis tā,ka saprotat-diez vai tas cilvēks jums būs blakus (tiesa gan-riebīga tā apziņa,jo zinat,ka puisis paliek tomēr ar citu kopā,bet tāds iznākums arī bija jāpieļauj.Daudzi vēl saka-tu vari labāku dabūt,viņš nav tevis vērts,tev neder utt.),apzināties,ka viņam daudz mīnusu,bet tomēr tas cilvēks pietrūkst?Bieži aizdomājaties?
Un,ja tomēr viss tur pajuktu tam puisim ar meiteni,jūs piekristu veidot attiecības? (tomēr-ja vienu reizi iziet,kur garantija,ka otrreiz neaizies)
Lai nebūtu viņam ar meiteni nekādi skandāli (ļoti greizsirdīga uz mani),neesam kādu laiciņu sazinājušies (lai gan viņa zina par mūsu agrāko saraksti un vispār-zina par mani)...