Karma

Tā, kā es īsti neizprotu tās būtību, ko tā dod vai ietekmē, laikam, jau neticu, bet es ļoti labprāt arī uzzinātu vismaz izprotamu definīciju. :-)

Ja tic tam, ka dvēsele dzīvo mūžīgi, tad lakonisks, neiedziļinoties sīkumos, karmas formulējums varētu būt šāds- ja Tu savā dzīvē daudz ciet, tad Tu labo savas iepriekšējās dzīves karmu. Tava dvēsele (visbiežāk- labprātīgi) ir nonākusi atpakaļ uz zemes, lai sasniegtu mieru un izlabotu iepriekšējā dzīvē pieļautās kļūdas un sliktos darbus.

Ja interesē šādas tēmas, noteikti iesaku izlasīt "Dvēseļu ceļojumu". Fantastiska grāmata :-)

Es ticu, bet tādā mazākā mērogā, kā, piemēram, pasaule ir apaļa un dots devējam atdodas. Vēl neesmu līdz galam sapratusi, vai ticu daudzajām dzīvēm un dvēseles nemirstībai.

Jā, ticu karmai. Un ticu tam, ka tā strādā ne tikai mūsu nākošajā dzīvē, bet arī šajā. Mūsu nodarījumi nekur nepazūd, tie regulāri atgriežās. Mēs tikai ļoti bieži to nesaprotam.

Tā kā esmu pragmatiska, racionāla un reālistiska, tad šādām lietām neticu. Kad man uznāk cilvēkmīlestība, tad jokojoties saku, ka cenšos uzlabot savu karmu, bet reāli ir tā, ka nevēlos nodarbināt savu prātu ar domām par neizskaidrojamām lietām, vietām, parādībām. Man patīk dzīvot tagadnē, īpaši neiedzļinoties, kāpēc tā dzīvoju vai kā dzīvošu nākošajā dzīvē :) Nu un, ja būšu skudra, kuru sabrauks tanks, tāpēc, ka tagad slikti uzvedos. Tāpat nesapratīšu par ko man tas :-D

Smējos par Blānšas rakstīto, var jau būt, ka kādā grāmatā to skaidro tik virspusīgi. Es labāk ieklausos budistos

Pirmdiena, nepretendēju uz zinātnisku skaidrojumu, uzrakstīju vienkārši, kā es sapratu!

Ticu karmai, pat ļoti.. ikdienas jūtu to, ka kaut kas nāk atpakaļ, gan viss, ko nodarīju kādam pāri, gan arī labais. dots devējam atdodas, jā. arī iesaku izlasīt Dvēseļu ceļojumu, brīnišķīga grāmata ;) patiesībā, kopš viņu izlasīju, es redzu tik daudz kam cauri un jūtu ļoti bieži variantu uz sevis 'tā kā tu pret mani, tās es pret tevi' , tas liek aizdomāties.. cilvēki, kas nav vērīgi, nepamanīs. taču tas man ļoti palīdz, tas liek kļūt apdomīgākam pašam cilvēkam, nedarīt visu uz dullo, pie nopietniem lēmumiem pieķerties un apsvērt tos! zināmā mērā tas atvieglo dzīvi, bet ne pilnībā, jo visu mēs nevaram darīt pareizi, lai mainītu iepriekšējo, tagadējo dzīvi tikai uz labo.

Blānša, Tu neminēji atbrīvošanos, tā ir svarīga, ne jau uz mieru ir tas ceļš. Noktirne, lasi Mahabharātu, šaubos, ka mūsdienās ir kāda vērtīgāka lasāmviela no šī "lauciņa"

Pavisam noteikti - ticu! Dots devējam vienmēr atgriežas, bet ne jau tikai negatīvā nozīmē. Jā, ir negatīvā karma, bet ir arī pozitīvā.

Vispār man ļoti patīk lasīt par Edgara Keisija (Edgar Cayce)lasījumiem, viņš transā veicis vairākus tūkstošus cilvēku dzīves lasījumus, tajos precīzi norādot, gan kas cilvēkam kaiš tobrīd, gan arī tā iemeslus - iepriekšējās dzīvēs sastrādāto. Ir tāda grāmata - Džīna Seminera - Reinkarnācija. Edgara Keisija stāsts. Man ļoti patīk. :-)

Man ļoti līdzīgi kā Abalone.
Neticu un nedomāju par tādām lietām.Kaut kā nešķiet svarīgi spriedelēt,vai tas,ka uzkāpu kādai beibei ar kerzu uz kājas man tagad smagi atmaksāsies.
Es laikam vienkārši nespēju pakārtot savu dzīvi un izvēles kaut kādam mistiskam ''nedari tā.tas noteikti nāks atpakaļ''.
Es vienkārši dzīvoju.Viss.

Nu es tiešām nezinu, kur tad paliek tas viss labais, ko es dzīvē daru? :D Man jau citi cilvēki aizrāda, ka es pārāk nesavtīgi citiem izpalīdzu un daru labu, bet pati esmu īsta neveiksminiece :-D

Jūūū, es ticu. :-) Tā kā ticu arī tam, ka dvēsele ir mūžīga un tā ceļo no viena ķermeņa uz otru, manī ir pārliecība, ka es šobrīd turpinu mācīties un kaut kādas zināšanas jau esmu ieguvusi iepriekšējā dzīvē. Tāpat arī zinu, ka laboju iepriekš pieļautās kļūdas u.t.t Atceros, ka reiz sev izzīlēju to, ka šajā dzīvē mans galvenais klupšanas akmens ir nespēja pieņemt lēmumus, nespēja ņemt to, ko man dod un izmantot iespējas. Vēl pirms to izzīlēju, pati jutu un zināju, ka tā ir mana lielākā problēma ar kuru cīnos katru dienu.
Tāpat ir ar karmu. Mana radiniece, būdama jau 70 gadus veca šobrīd, man teica, ka jūt, ka tas, ka viņa smagi slimo šobrīd ir tieši saistīts ar to, ko viņa reiz izdarīja jaunībā. Viņa to vienkārši zina un ir pārliecināta, ka tā nav vienkārši sakritība vai slimošana vecuma dēļ.

Ir tāds seriāls "My name is Earl". Tur pamatā kamra un sabojātās karmas ietekme apspēlēta.
Tas viss kā joks, protams, bet riktīgi smieklīgs seriāls! :-)

Nu nez, man tā karma liekas izdomājums, ar kura palīdzību cilvēki skaidro savas ciešanas, sāpes, sliktos notikumus, jo vnk negribas domāt, ka viss, kas šajā dzīvē ir, ir pavisam un galīgi bezjēdzīgs. Cilvēkiem ir grūti pieņemt domu, ka eksistence ne pie kā nenoved un ja tev šodien iet sūdīgi, tas nav tāpēc, ka vakar biji maita - tev vnk iet sūdīgi un rīt arī droši vien būs sūdīgi. Neticu nākamajai dzīvei un citādam bullshitam. :-D Bet respektēju citu viedokļus. Katram ir tiesības ticēt.

"eksistence ne pie kā nenoved"
Nav grūti dzīvot ( laikam bija jāsaka - eksistēt ) ar šādu domu?

Noteikti ticu karmai,negativai ,pozitivai energijai utt.Ipasi pec dzivosanas Hawaii esmu vel vairak sapratusi,ka kaut kas tads pastav,kas mus maca,sarga,"palidz" dzivot.
Es ari vardu "karma" izprotu ta ,ka ieprieksejas dzives kaut kas nav bijis ta,ja saja dzive neiet ka vajag! |-)

Paldies, meitenes, par viedokļiem! Ir interesanti palasīt Jūsu domas. :-) Būs jāaizstaigā līdz bibliotēkai un jāaplūko ieteiktās grāmatas, jo šī tēma nudien ir mani ieinteresējusi. Zinu, ka dzīvē darbojas bumeranga princips, tomēr, tā kā ticu gan iepriekšējai, gan nākamajai dzīvei, gribas izprast, kur ir atmaksas robeža starp sliktajiem darbiem šajā dzīvē un kur - starp iepriekšējo dzīvi.

Neticu tādām lietām. Savu dzīvi ietekmēju es pati,mana ģimene,draugi, laika ritums un apstākļu sakritības, neticu ne karmām,ne debesīs ierakstīties likteņiem, ne sargeņģeļiem, ne lāstiem,ne aurām, ne tam,ka dvēsele sver 21 gramu vai cik nu tur. Es dzīvoju tikai vienu dzīvi.

Ticu karmai. Agrāk nekam tam līdzīgam neticēju, bet pēdējā laikā ar mani noticis tik daudz, ka esmu sākusi ticēt gan karmai, gan liktenim. :-)