Atceros kādu gadījumu, kas saistīts ar liekulīgiem komplimentiem. Tad man bija aptuveni 13 gadu. Es un mana draudzene šad un tad gājām ciemos pie viena no saviem klasesbiedriem, kurš tobrīd vēl no sporta nodarbībām nebija ieradies mājās,un viņa vecmāmiņa, labu gribēdama, mūs pacienāja ar kādu kartupeļu ēdienu. Neatceros, kā to ēdienu sauc, bet nu garša ļooooti specifiska, un, kā vēl tagad atceros, šķita, ka garšo pēc kaut kā sapuvuša. Brīdī, kad drauga vecmāmiņa bija aizgriezusies,lai veiktu citus ikdienas darbus virtuvē, mana draudzene, gudrīte, to kartupeļu ēdienu aizsvieda aiz virtuves bufetes. Kad vecmāmiņa apjautājās, vai ēdiens garšoja, mēs, protams, "labas meitenes" būdamas, teicām, ka nu ļoti garšoja. Nu, un,protams, vecmāmiņa, ticēdama, draudzenes vārdiem, vēlīgi iekrāmēja viņas šķīvī vēl vienu briesmīgā paēdiena porciju.