Kad izlasīju diskusijas nosaukumu,pirmā doma bija -dzīvība. Patiesībā,tā arī varētu teikt,jo es nebiju plānots bērns,tad nu jāsaka paldies vecākiem,ka es te esmu.
Dāvana,kuru pati visticamāk neatceros,vai arī atceros tikai minimāli,bet,kuras saņemšana ir nofilmēta un kuru esmu noskatījusies neskaitāmas reizes, ir bērnu grāmata no vecmāmiņas,kura diemžēl vairs nav šajā pasaulē. Atcerēšos vienmēr,jo,kaut toreiz biju ļoti maza,nepateicu paldies. Man visi apkārtējie ierakstā saka-...,un kas jāsaka? Bet es tikai sēžu ar muguru pret vecmāmiņu un skatos uz saņemto vārda dienas dāvanu.Ir jau piedodams tādam 4 vai 5 gadus mazam bērnam, taču tagad,rakstot, teju raudāt gribās,jo nekad vecmammai nepateicu,ka viņu mīlu,kaut viņa darīja tik daudz manā labā.