Ok, tātad, šodiena ieies manā vēsturē kā diena, kad es visvairāk lēju bezjēdzīgas asaras, brokastīs ieturēju absolut ar apelsīnu un piecu stundu laikā izpīpēju veselu paciņu cigarešu.
Es esmu salauzta.
Tātad, mēs bijām kopā astoņus mēnešus, gandrīz astoņus. Grasījāmies tūlīt tūlīt dzīvot kopā. Šorīt no rīta pamodāmies, stāvējām uz balkona, ieturējām rīta cigareti un viņš teica, ka vēlas parunāt, saka, ka neesot tomēr gatavs dzīvot kopā. Labi, es biju šokēta jau par to, jo pagājušnedēļ viņš iemaksāja dzīvokļa rezervācijas naudu. Nākamais, tad viņš man teica, sarunai ejot uz priekšu, ka pazudusi ir dzirkstele, kas bija sākumā. Jā mums bija rutīna, bet mēs abi norunājām, ka nebūsim tādi kā citi un nebeigsim attiecības un centīsimies no tās atkratīties. Neko īpašu mēs nepaspējām sadarīt, jo pagāja nedaudz mazāk kā divas nedēļas. Viņš saka, ka maksimums divas nedēļas viņš jūt, ka viņš sāk mani iemīlēt kā draugu, nevis kā savu meiteni. Es to dzirdot, domāju, ka savādāk nevarēja rīkoties un viņu pametu. Jo es viņu vēlaizvien ļoti mīlu. Un es zinu, ka attiecībās vnm beidzas dzirkstele, bet nejau pēc kkādām tur divām nedēļām ir jāšķirās. Es viņam iepriekš visu laiku jautāju, vai viņš vēlas manī kko mainīt, viņš teica, ka nē. Iepriekš viņš vēl teica, ka nevēlas mani zaudēt. Viņš atzina, ka mani vēl ļoti mīl, un negribēja šķirties, bet es to izdarīju. Šodien visu dienu raudu vienkārši, nezinu ko darīt, tāda sajūta, itkā man būtu nogriezta kāda roka, vai kāds cits svarīgs ķermeņa gabals, Viņš droši vien, ka kkur dzer, tāpat kā es tagad mājās. Aizgāju uz darbu, izprasīju rīt brīvu, jo zinu, ka neesmu gatava rīt strādāt, esmu vienkārši šašauta. Es itkā jutu, ka viņš ir palicis vēsāks, bet tikai pavisam nesen un centos darīt visu, kas manos spēkos. Viņš divas nedēļas atpakaļ atzina, ka domāja, vai es viņu vispār mīlu, jo vienkārši es visu laiku no tā baidījos, ka es apnikšu. Kaut kad attiecību sākumā es redzēju sapni, ka viņš man saka, ka viņš vairs nejūt to pašu ko iepriekš un, ka mēs izšķiramies. To viņš man arī šodien atgādināja,tas bija pēdējais sakarīgais teikums, ko es no viņa dzirdēju. Ziniet... es esmu sašauta kā var vnk 2 nedēļu laikā tā pēkšņi un vnk bums. Pēc astoņiem mēnešiem, vinš mani mīlēja līdz sirds dziļumiem, visu laiku teica, ka nevēlas mani sāpināt, lai arī kas notiktu. Jau kopš paša sākuma. Bet....
Laikam vīrieši nespēj vienkārši mīlēt, bez sākuma romances.
Ehh, priekā. Gaidu, kad atbrauks draudzenes ar lielo šņabi un samierinās mani.
104
