Nīna-suns, Tu pat iedomāties nevari, cik labi Tevi saprotu. Man jau arī sākumā draugs bija tikai par to, ka es pieņemu viņa uzvārdu un ne kā savādāk. Teica arī kaut ko par to, ka priekš kam tad vispār precēties, ja nav viensz uzvārds utt. utt. Bet es viņam tā arī atbildēju - var jau arī neprecēties, bet bērniem būs mātes uzvārds (t.i. ja būšu precējusies ar dubultu uzvārdu, tad dubults, ja nebūsim precējušies, tad tikai mans).
Tagad jau vairs grūti atcerēties to visu, bet atceros, ka šitie strīdi par uzvārdu būšanu pat diezgan augstos toņos gāja! :-D Nu neko, biju jau tik tālu panākusi, ka draugs bija gatavs uz kopīgu dubultu uzvārdu, taču tad padomāju un apžēlojos par viņu - tā visu papīru padarīšana ar uzvārdu maiņu... Pietiks, ka man tas būs jāpārdzīvo.
Tā, ka viss ir atkarīgs no tā, cik Tev pašai ir svarīgi atstāt savu uzvārdu. Ja to tik tiešām vēlies, izdomā, kā to labi pamatot un bliez kādas 100x ārā ik pa laikam! :-D Gan jau Tavējam arī tas aizies pēc kāda laiciņa.