Sveikas, Mīļās :-)
Pat nezinu, vai šī ir vieta, kur publiski to pasacīt, bet, atklāti sakot, pēdējā laikā jūtos nožēlojami. Tagad mana kārta beidzot pačīkstēt. Pēdējā laikā mana attieksme pret sevi pieklibo. Kompleksi un nepārliecinātība pār sevi ne tikai sarežģī manu izaugsmi, bet padara grūtākas attiecības ar apkārtējiem, protams, it īpaši ar otru pusi. Lai gan par uzmanības trūkumu, ārprāts, grēks būtu sūdzēties- mani nēsā uz rokām, burtiski dievina! Es nesaprotu, tiešām nesaprotu, kas ar mani notiek (t)
Apskaužu tās meitenes, kas mīl sevi un ne mirkli nešaubās par to, ka viņas ir īpašas, ir pelnījušas lielisku vīrieti, jaukas un harmoniskas attiecības! Tai vietā, lai baudītu dzīvi es sevi nemitīgi salīdzinu. No vienas puses šī salīdzināšana dzen mani uz priekšu un neļauj apstāties pašattīstībā citās jomā, bet, savukārt, no otras puses- es nemitīgi noniecinu sevi līdz ar zemi, vairojot negatīvās emocijas, skumjas.
Piedodiet, ka piedrazoju beztēmu, tik ļoti gribējās uzrakstīt, sakārtot domas, uzlikt "uz papīra". Nopietni apsveru domu apmeklēt kādu speciālistu. Jau rudenī to vēlējos darīt, bet apstājos pie finansiālā jautājuma. Šķiet, pienācis laiks beidzot sakārtot sevi.
Man gribas, ka kāda mani tagad sapurina, izpļaukā :-)