Liekas, ka sajukšu prātā. Ar draugu esam kopā 3 gadus, viss ir ok. Bet pēdējā laikā iestājusies sava veida rutīna, vienkārši dzīvojam, darām ikdienas pienākumus utt. Pašreiz ir liels stress, daudz darāmo, nogurums, norakstu visu uz to. Esam par to runājuši..saprotu rozā brilles sen ir no acīm nost un sāku domāt vai šo cilvēku vispār mīlu, kā likās līdz šim.
Iemesls šādām domām ir, tāds, ka uzradās puisis, kas man ir ļoti tuvs, kādreiz tikāmies, kas tieši 3 gadus bija Anglijā. Tagad viņš ir atpakaļ pavisam un joprojām cer uz mani. Nu jau 5 gadus, viņš grib tikai mani.
Bāc!!!
Es jūku prātā. Man galvā ir tikai viņš. Man iekšā viss lidinās, gribu viņu satikt, izrunāties. Gribu justies tā kā agrāk, kad tikāmies....
Bet tajā pašā laikā ar prātu saprotu, ka negribu izjaukt visu,kas ir ar tagadējo draugu, jo mīlu, manuprāt joprojām. Kā tikt galā ar sajūtām, kā lai saprotu ko jūtu pret tagadējo draugu un kas ir pret otru puisi. ??
Viņš ir piedāvājis tikties, atbraukt pie manis, grib parunāties, bet man bail.
Esmu tik apjukusi... ir kāds sakarīgs padoms? v