Vakar darbā pie manis pienāca kāda sieviete. Kundze manas mātes vecumā, krieviete, kopta, pieklājīga un ārkārtīgi harizmātiska- tiešām viens no harizmātiskājamiem cilvēkiem, ar kādu jebkad esmu runājusi.
Viņa man izteica tādu komplimentu, ka vēl tagad atceros un nevaru nesmaidīt. Acīs skatoties un no sirds, atvadoties novēlēja, lai man dzīvē veicas un viss izdodas! Viņa aizgāja, bet es paliku tāda nedaudz apjukusi, neizpratnē- KAS tas bija?! Zīme, goda vārds! Ironiski, bet tieši tajā brīdī pa galvu maisījās dažādas domas. Iztulkoju viņas parādīšanos pa savam, tas gan lai, protams, paliek pie manis, bet gribēju tomēr padalīties ar jums ar šo notikumu!
Jā, ir tomēr cilvēki, kuri var vai no ādas līst ārā, bet nu nepiestāv un negribas ticēt tai viņu uzspēlētajai labestībai vai plašajai sirdij, bet tā sieviete, jā, to sievieti es burtiski sajutu, jo no viņas burtiski nāca ārā neuzspēlēta labestība un mīļums... :-)