Ziedojumi mazturīgākiem

Ja ziedoju,tad zvanu uz ziedojumu numuriem dzīvnieku patversmēm.

Varbūt esmu baigā egoiste,bet man to lūdzēju nav žēl. Vēl pāris dienas atpakaļ gāju pa ielu ar paziņu,kura tikai pusgadu dzīvo Rīgā un mums piesējās(tā es to uztveru) sieviete,prasīja naudu,kā parasti bija viens no-tikko apzaga,bērniņi mājās gaida,nav ko ēst,utt. iemesliem. Es vispār ignorēju šos cilvēkus,eju garām un neklausos viņu pasakās.Paziņa parunājās ar to sievieti un ļoti atvainojās,jo viņai nauda bija tikai kartē.
Man bija jāpasmaida par paziņas naivumu,laikam to,kā šie cilvēki "strādā" saprot tikai ar laiku.

Tā es katru dienu 2 gadus gāju centrā pār kanālu un tur vienmēr(vēl tagad) stāv večiņa un lūdz naudu,viņa bieži vien sāk bļaut kautko pakaļ,jo es viņu ignorēju. Kam man viņai ko dot? Ir citi lētticīgie,kas uztur viņu. Cik nav tās intervijas lasītas ar bezpajumtniekiem,kuri ēd delikateses,kuras pat iepriekš normāli dzīvojot neēda, jo viņi zina,kur restorāni atbrīvojas no pārpalikumiem,utt.

Un tā kā Dievam neticu, es drīzāk uzskatu,ka dodot naudu šiem lūdzējiem,tiek tikai kultivēta viņu esamība.

šinī ziemā pie origo tupēja sieviete, kam blakus bija ratiņi. protams bija arī kkāds plakātiņš,bet es neizlasīju. man likās dīvaini, ka ratiņiem priekšā bija nostiepta auduma gabals. vienreiz biju tik zinkariga, ka ielūkojos ratos.tur iekšā negulēja nekāds bērns.

Mēs esam īstas vecenes ar pautiem :D
Laikam ikdienā saskatījāmies to visu un liekas jau pierasts.Tāda neatņemam sastāvdaļa tuneļiem un centraltirgum.
Mana mamma reiz pa centru ar kājām pastaigāja, izgāja cauri tunelim un izpluda asarās! Nu pareizi..ja no auto neizkāpj, tramvajos nebrauc, tad liekas viss skaisti. Tāds kulturšoks.

Es ar ļoooti daudzas reizes paeju garām, aozgriežos prom, ignorēju, atsāku. bet nu 1 x gadā, lai jau.... varbūt šis nav tas stāst no daudzajiem, kas bijis bijis

Un vienu gadu uz pārejas pie Orio uz ceļiem tupēja sieviete ar "itkā" lielu grūnieces vēderu. Vēders kā 9.mēnesī viņai bija kādu pus gadu :-D

Es laikam esmu dīvains cilvēks - es vados pēc iekšējās sajūtas - dažkārt, ejot garām tantukam uz ielas, kura sēž ar glāzīti sev priekšā, pārņem sajūta, ka tieši šim cilvēkam ir jāiedod tie santīmiņi.. un nav svarīgi, kādiem mērķiem aizies nauda, nav svarīgi, ko par mani padomās, ko teiks nākošreiz, cik viņa nopelna dienā - vairāk par mani vai nē - man vienkārši ir tā sajūta iekšā - TAS IR JĀIZDARA!!! Un es daru! Nabagāka es tik un tā nepalikšu no tiem santīmiem, bet visi labie darbi - no tīras sirds, nesavtīgie - nāks atpakaļ! :)
Čikita - nevajag nožēlot labos darbus, ko esi darījusi! Vai tad Tev bija tik ārkārīgi grūti iedot tos santīmus??? :) Nē! Nu tad priecājies! Un vai nav vienalga, ko citi domā?! :D

unce, a varbūt viņa simts latus iedeva :D

Mani aizkustina vairāk sunīši, kas ir pamesti, klimst apkārt vieni, tad gan man sirds sāp un gribas raudāt, bet cilvēkam ir galva uz pleciem, 2 rokas un 2 kājas, turklāt vairumam ir netīra dvēsele... ;-)
Es priecājos un naudiņu iedotu tādam kas skaisti muzicē uz ielas (t) , spēlē akordeonu vai esmu redzējusi vienu tantuku kas pie kasetes dejo :-) nu brīnišķīgi, tas cilvēks padara pilsētu krāšņāku, nevis netīrs bomzis lupatās, kas guļ kaut kur un lūdzas- viņš vienkārši neko darīt...

Sunce - paldies! Tieši tādu nolūku devu - 1 x gadā kāds labs darbs jāizdara. ne jau katru dienu apdāļāju. Paldies Sunce! :-) Nemaz negribas vairs te tālāk lasīt kas būs komentāri - sabojāšu tik sev garīgo :-/

taurenīt - un arī ja tie būtu 100 Ls? Gan dzīve piespēlēs čikitai kaut ko tikpat vērtīgu vai vēl vērtīgāku atpakaļ! Man dzīve ir pierādījusi, ka tajā ir līdzsvars un tik, cik es dodu, tik arī saņemu pretī! :)

Sunce, es pajokoju :)

nju man bija, ka edevu VISU, kas bija un mani apčakarēja, arī čigāne vienreiz piekrāpa, ka atdevu VISU, kas bija :D Tāpēc paņirdzu :)

čikita, bet nožēlot tagad labdarību gan ir muļķīgi, a ja tai sievietei tiešām tā nauda bija nepieciešamā :)

Šādiem, kas paši lūdz, es ar vairs neko nedodu, jo maza man viņiem uzticība. Vienreiz onkuliņam, kas ubagoja, iedevu divus latus, un šis vēl man kko uzteica, ka par maz. Es labāk noziedoju tai pašai zupas virtuvei bezpajumtniekiem vai bērnunamiem, aprūpes centriem. Tur man drošāka sajūta, ka netiks tā nauda notriekta pudelē vai nenolādēs mani aiz muguras, ka par maz iedevu.

Nu jā, man arī tā kā Suncei, pēc izjūtām, tāpēc ir ka kādam pasaku nē, ja lūdz 10 santīmus, bet citam iedodu kaut 2 latus.

bet es mūžīgi atcerēšos vienu skatu. Tunelī kāds vīrietis gāja garām ubadzei (vecai tantiņai) un ielika rokās 10 latus. Tur gan varēja redzēt, ka tante to ļoti novērtē, jo skrēja pēc tam līdzi tam vīrietim un raudot pateicās. Pašai asaras acīs saskrēja. Tas bija tāds kā zibensspēriens, ka ir skaisti būt nesavtīgam :)

taurenīt - man arī ir bijuši visādi gadījumi - nesamaksājuši par padarītu darbu, neatdevuši parādus par lielām naudas summām, utt. Tieši tāpēc tagad darījumos ar cilvēkiem (tieši darījumos) esmu ļoti piesardzīga, neuzticos akli un rēķinos, lai man būtu iespēja saņemt to, kas man pienākas!
Bet šajā gadījumā - ja pārņem sajūta, ka Tev ir jāiedot tam cilvēkam nauda - kāpēc to nedarīt? Šādos gadījumos apzināti nedrīkst gaidīt nezin kādu pateicību pretī! :)
Un sliktums drīzāk jau var būt no tā, ka neiedosi - mocīsies vēl sirdsapziņas pārmetumos, ka Tu taču varēji palīdzēt, kaut ar sīkumu, bet neizdarīji to.. :D

Cilvēkam ir galva, kas spēj ģenerēt idejas un rokas, kuras var tās izpildīt..
Mana drauga Oma savos 82 gados ada kā traka, lai nopelnītu papildus naudiņu pie pensijas.
Es naudiņu ziedoju tikai tiem jauniešiem, kas spēlē mūzikas instrumentus tuneļos vai uz ielas un, protams, noziedoju naudiņu ziedot.lv.

Sunce, Tu tagad nesaprati, ir cilvēki ar ļoti lielām hipnotiskām spējām, un man sanāca , ka tiešām izvilināja naudu, TIPA (sorry par žargonu :)) ubagojot, tāpēc dzīovokļos labāk nelaist :)

Jas pats iedevi, tas jau Ok, bet kad es sīkā iedevu MAMMAS visu naudu (un tur bija DAUDZ :)), nju nezinu, vai tā bija palīdzība, tā ir jau krāpšana :)

Čīgāni arī ne tikai tirgo un mēģina pazīlēt, bet laužās dzīvokļos, UBAGOJOT, un tas i bīstami, ja tas ir civēka kaut kāds mirkļā aicinājums, nju super :) Bet pie mums jau bail kādam aicinājumam "poddatsa" :D

Man venmēr ir žēl tantiņas, kuras dārzā salasījušas pirmās puķītes, pūpoliņus un mēģina notirgot, tad gan gandrīz vienmēr nopērku ;-) Man tas liekas ļoti jauki.

Vēl biju dažreiz domājusi ko man atbildētu cilvēks, kurš prasītu naudu maizei, bet es nevis iedotu naudu, bet piedāvātu aiziet un nopirkt veikalā viņam ēdamo. Tā varētu pārliecināties vai tiešām viņam vajag maizītei.