Filozofija

nav bijusi nekad filozofiju, bet es saprastu to, ka līdzcietība tikai vairo un atbalsta šīs žēluma izpausmes pret "cietušajiem" un tādā veidā nevis palīdz, bet gan padziļina problēmu... eh, nu izteicos murgaini... man nāk prātā, piemēram, tunelī iedodod naudiņu bezpajumtniekiem- tu atbalsti šādi to cilvēku dzīvesveidu, viņi nemaz necešas tikt laukā no tādas ubagošanas, jo viņus viss apmierina.. un tad šī līdzcietība nodara tikai postu, jo cilvēks samierinās ar savu likteni un necīnās..... :-/

Es šo atziņu saprotu tā, ka paši līdzcietīgie nonāk pretrunā paši ar sevi un nesaprot, kādēļ viņi citiem palīdz. Domāju, ka pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kas palīdz tikai, lai iegūtu sev labumu. Ir dažādas labdarības akcijas, kurās ,piemēram, 'slaveni cilvēki' ziedo naudu, jo domā, ka tas spēs vairot viņu popularitāti. Tādēļ piekrītu Nīčes vārdiem, ka līdzcietīgie iedalās vairākās grupās, kurās tikai retais nododas tam visam ar SIRDI un DVĒSELI!

P.s.Šodien neesmu savā labākajā formā, tāpēc nenāk nekādas dižās domas prātā! :-D

Šajā gadījumā jāatceras, ka Nīče savos filosofiskajos uzskatos bija diezgan radikāls, atļaujoties pat paziņot, ka "Dievs ir miris". Izsmeļošu atbildi nesniegšu, bet atziņas, kas radās "uz sitiena" ir apmēram šādas: Līdzcietība kā kristietības stūrakmens. Lielākās bezprātības starp līdzcietīgajiem - krusta kari, inkvizīcijas utt... Iespējams, ka savā ziņā līdzcietība aptumšo vienkāršo cilvēku prātus un padara tos viegli manipulējamus. Līdzcietība kā kontroles instruments.