Beidzot sajutu, ka tas skāra arī mani

Šodien patiesi izjutu pa ilgiem laikiem, ka pietrūkst draudzenes, kura pasmietos un tīri sievišķīgi paklačotos par šo un to..

Sapratu, ka īsti nepietiek, ja eksistē kkas draudzeņ veidīgs, ko satiec mēnesī reizi vai retāk it kā izstāsti visu, uzklausi, bet nesaņem pretī no sirds izteiktu padomu vai viedokli, bet tikai kkādu atziņu, kas sausi nobērta pa ausu galam par dzirdēto. Sapratu, ka man mežonīgi pietrūkst kāda, kas patiesi liktu palēkties no laimes, dusmās plēst matus un visādi citādi izrādīt emocijas.

Stulbi, ka uzzinot kko, kas Tevi skar un par ko var pasmīķņāt, tev pat īsti nav ar ko to pārrunāt un to tu vari paturēt sevī vai izpaust forumā pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. (kas jāatzīst reizēm liek justies mazliet labāk)

Mazliet saskumu, lai arī līdzās tepat gultā guļ draugs un ir kas samīļo, tas tomēr nespēj aizstāt sievišķīgo klačošanos, kas tagad man tik ļoti noderētu. Nevaru taču draugam teikt, hey, redzēju Tavs plāksteris vairs nav perfekta blondīne (par ko visu laiku cepos), bet tagad tumšs pakaļdarinājums, kas mazliet atgādina mani un tādā garā.

Viss ko gribēju pateikt, ka skumji, ka nav kas Tevi uzklausa un atbalsta, jo ne vienmēr Tu visu vari ar savu mīļoto pārspriest vai ģimeni...