Turpinājums:
Šonedēļ pirmo reizi esmu nobriedusi viņu iesniegt uz uzturlīdzekļiem, bet vēl joprojām svārstos.
Esam šķīrušies 6 vai 7gadus, dēlam tikko palika 12 gadi un laikam man pilns mērs bija tad, kad bērna tēvs nebija pat pacenties viņu apsveikt vai uzdāvināt kaut ko( dzīvo 10 minūšu attālumā), pati biju izplānojusi ar dēlu un savu ģimeni divas dienas, lai šo tik ilgi gaidīto notikumu padarītu īpašu, bet kad otrās dienas vakarā, mašīnas atpakaļskata spogulī, dēlam ieraudzīju asaras acīs, jo tētis pateica, ka šovakar nevarēs viņu satikt un dāvanai aizbrauks pakaļ kādu citu dienu uz veikalu, tad sapratu, ka laikam pietiks būt tik iecietīgai pret bērna tēvu.
Skolas dzīvē/ mācībās tēvs nepiedalās vispār. Ne reizi kopš esam šķīrušies nav dēlu aizvedis/ atvedis no skolas vai bērnu dārza. Atceros, ka vienu reizi centos sarunāt vai izņems no dārziņa- sekoja atteikums. Drēbes vai apavus nepērk. Vārdu sakot viņu pat nevar nosaukt par tādu kā svētdienas tēti..
Gadu atpakaļ pajautāju vai nevarēs izņemt no pēcstundu nodarbībām, sekoja teksts-pati izdomāji, ka vedīsi viņu uz nodarbībām, pati domā kā aizvedīsi mājās.
Un šis ir noticis tieši pēdējo divu- trīs gadu laikā, dēlam uzmanība tiek izrādīta arvien mazāk un mazāk, attieksme ļoti toksiska, naidpilna (pret mani).
Mans dēls kā jau bērns piedod savam tēvam visu, jo viņš viņu ļoti mīl..