O jā, man ir šāda pieredze.
Namamātei būt ir grūti un tizli.
Es kādreiz kad dzīvoju ar savu bijušo draugu lauku pusē savā mājā bija tieši šis pats. Viņa draugi sanāca pie mums visu laiku, taisīja tusiņus, cepa gaļu, klausījās mūziku, utt. Un es skraidīju takā muļķe ar traukiem, ēdienu, kečupu un plediņiem to draugu meičām. Plus daļa no tiem draugiem bieži palika pa nakti vai pat visu nedēļas nogali, es vienmēr biju skaidrais šoferis, jo nelietoju alkoholu un daudzi no viņiem nemācēja to alkoholu lietot ar mēru un vienmēr bija problēmas.
Mūžīgi es biju tā, kas palika vākt galdu nost, atkritumu konteiners vienmēr bija pilns un man no tā visa nekāda pozitīvā pienesuma. Ik pa laikam kāda meiča palīdzēja, bet nu es pa lielam biju tā kas tur skraidīja.
Manā gadījumā es pie pozitīva slēdziena nonācu tikai tad, kad izšķīrāmies. Jo izmēģinājos visu - gan parunāt, gan neko nedarīt, gan mēģināt samazināt tusiņu biežumu, gan mēģināt novirzīt šīs pasēdēšanas citur - nekas nepalīdzēja. Tas aizveda tikai uz strīdu. Jo argumenti bija sekojoši - mums ir iespēja un māja, mums ir draugi, ko mēs citu darīsim, mēs jautri pavadam laiku, tu esi saimniece, kas cits to darīs, neviens neies pa tavu virtuvi darboties, nekas jau tāds nenotiek, ir forši pasēdēt, ir vasara, tam un šitam ir svētki, tu jau vari tik ļoti neskraidīt izdzer to savu sidriņu un tad ej, utt utt utt.
Manā gadījumā tiešām bija tā, ka neviens to nenovērtēja un bija vienalga. Bet ja tev tik traki nav, sāc ar sarunu ar vīru. Ja pret viņu saruna iet kā pret sienu, zini, ka baigi nekas arī nemainīsies. Jo taisnība jau ir, ja pie tevis tā pasēdēšana notiek, tu esi namamāte un pašai vien viss ir jāsagatavo un neviens jau neies tev tavā mājā pienest tev visu klāt. Pieklājīgi viesi, vienīgais, palīdz visu novākt un sakārtot.
7879
