Vīrs despots

Man svarīgs cilvēks, viņam tikai tas, ko no cilvēka var iegūt un tad to bezmaz var izsviest mēslainē. Sākumā to nesapratu, jo esmu otram cilvēkam gatava jebkādi izpalīdzēt - gan uzņemoties dažādus pienākumus, gan sākot pat strādāt kopā, jo to redzēju kā mīlestību. Līdz sapratu, ka tikai viena tā domāju, otrs redz tikai savu ieguvumu, labumu un pilnīgi neinteresējas par manām vajadzībām un labsajūtu, Regulāri trako un taisa histērijas, jo par daudz atbildības dzīvē, bet pats apzināti to ir izvēlējies.
Esmu apsvērusi, ko man nozīmētu šķiršanās - lielu cerību un sapņu sagruvumu, arī aiziešanu no omulīgi iekārtotas mājas, neticības izveidošanos tam, ka vispār ir vairs iespējams sastapt labu cilvēku, ar kuru varētu draudzēties un justies labi visos līmeņos. Un arī materiālā pamata zaudēšana, jo finansiāli esmu drošībā. Bet ne pārpilnībā.
Esmu arī sākusi iet pie psihoterapeita, lai labāk izprastu sevi, kāpēc esmu šādās attiecībās un ko ar tām iesākt, jo nav skaidra pārliecība, ka tūliņ gribu šķirties un pazust no vīra redzesloka. Man ir ieteikuši kļūt maitīgākai un sākt daudz vairāk finansiāli ņemt un pieprasīt to, ko šī laulība dod, bet es to neprotu.
Vai ir kāda izeja no šāda apburtā loka? Kāda līdzīga pieredze? Ja pilnīgi pilnīgi atklāti, tad lielāko laika daļu nejūtos vairs laimīga savā laulībā tieši dēļ smagās emocionālās nastas. Bet tad skatos apkārt, kā tikai cilvēkiem neiet, bez " dvēseles radinieka" iztrūkuma ir miljons citu problēmu, par kurām man pat nav īsti jausmas... Mūkot no vilka var uzskriet uz lāci...

Iesaku tiešām iet pie psihologa.
Vairāk lai spēcinātu savu pašapziņu un nejustos apmaldījusies. Nevis tieši vienai pie terapeita bīdīt attiecību problēmas,jo tad sanāks,ka centies un koncentrējies uz attiecībām viena un tad arī nebūs labi.
Mēģini pie sevis un savas personīgās laimes piestrādāt, atrast sevi atpakaļ un tad arī būs skaidra bilde.
Ja ar sevi jutīsies labi,bet attiecības tā pat nebūs laimīgas, tad tomēr varētu būt tur tā vaina.
Esmu tev lidzīgā situācijā bijusi.
Kā pelēka pele,devu visu uzmanību,rūpes un neko neprasiju atpakaļ. Nu tad beigās arī nesaņēmu,bet nākamā kas bija prasīga,saņēma.
Jā,man ir jāmācās prasīt ko vēlos un ko esmu pelnijusi,taču par maitu nespētu kļūt,jo ļoti otra labsajūtu lieku pirms sevis .
Un tai vietā lai es dusmotos,ka man nav kāda cita veida īpašība. Es mēģinu iemīlēt tās lieliskās savas īpašības.
Neaizmirsti par sevi,tas ir pats galvenais.
Un par to ka mēs pierodam pie komforta,jā,tā arī 40 gadus daudzi nodzīvo,jo pieradums.
Bet tā sajūta starp "mums ir melnā strīpa" un "mums nesader" var just. Lai cik sirds vai prāts pretojas,bet parasti zini,kad tiešām neesi ar īsto cilvēku.

Sieviete30 @ 09.05.2023 23:56

Man svarīgs cilvēks, viņam tikai tas, ko no cilvēka var iegūt un tad to bezmaz var izsviest mēslainē. Sākumā to nesapratu, jo esmu otram cilvēkam gatava jebkādi izpalīdzēt - gan uzņemoties dažādus pienākumus, gan sākot pat strādāt kopā, jo to redzēju kā mīlestību. Līdz sapratu, ka tikai viena tā domāju, otrs redz tikai savu ieguvumu, labumu un pilnīgi neinteresējas par manām vajadzībām un labsajūtu, Regulāri trako un taisa histērijas, jo par daudz atbildības dzīvē, bet pats apzināti to ir izvēlējies.
Esmu apsvērusi, ko man nozīmētu šķiršanās - lielu cerību un sapņu sagruvumu, arī aiziešanu no omulīgi iekārtotas mājas, neticības izveidošanos tam, ka vispār ir vairs iespējams sastapt labu cilvēku, ar kuru varētu draudzēties un justies labi visos līmeņos. Un arī materiālā pamata zaudēšana, jo finansiāli esmu drošībā. Bet ne pārpilnībā.
Esmu arī sākusi iet pie psihoterapeita, lai labāk izprastu sevi, kāpēc esmu šādās attiecībās un ko ar tām iesākt, jo nav skaidra pārliecība, ka tūliņ gribu šķirties un pazust no vīra redzesloka. Man ir ieteikuši kļūt maitīgākai un sākt daudz vairāk finansiāli ņemt un pieprasīt to, ko šī laulība dod, bet es to neprotu.
Vai ir kāda izeja no šāda apburtā loka? Kāda līdzīga pieredze? Ja pilnīgi pilnīgi atklāti, tad lielāko laika daļu nejūtos vairs laimīga savā laulībā tieši dēļ smagās emocionālās nastas. Bet tad skatos apkārt, kā tikai cilvēkiem neiet, bez " dvēseles radinieka" iztrūkuma ir miljons citu problēmu, par kurām man pat nav īsti jausmas... Mūkot no vilka var uzskriet uz lāci...

Tad kad tev viss sakāps lidz augšai un nespēsi vairs izturēt to visu un ilgtoši plesīsies, tad tu beidzot sapratīsi, ka savs laiks ir daudz vērtīgāks, nekā omulīgi iekārtota māja un citas ekstras. Komforts nav svarīgāks par cilvēja labsajūtu, veselību un laimi,esot attiecībās..
Manuprāt, parak esi pieķērusies komfortam, un vīra finansēm.Tev būs grutāk šķirties no mantām un visa parejā ko tev piedāvā vīrs nevis pats vīrs tev ir svarīgs.
Pec rakstītā izklausas, ka pati nestrādā, tatad esi atkarīga no vīra finansēm, tadeļ ir viegli ar tevi manipulēt un tu pakļaujies, savadak zaudēsi komfortu
Cilvēki, kas vada lielu biznesu, vienmēr bus mantkārīgi, tadi, kas no citiem cilvēkiem grib tikai ieguvumus un labumus. Darbiniekiem maksā mazas aldziņas un paši parejo iebāž kabatā.
Domājuzka tur sen jau būs ari kadas citas sievietes un mīļākās pa 10 gadu laiku, šadam virietim.
Vai tu vēlies būt upuris? Vai tomēr busi stiprāka un spēsi aiziet no šada virieša.
Tas nav viegli, bet ir izdarāms.
Un šitas teiciens mūkot no vilks uzskriesi virsū lācim, nekam neder! Tu jau pašā saknē pasaki, ka tevi sagaidīs, kas sliktāks šķiroties nekā tagad. Tā nemedz būt ar gudrām sievietēm..

Kā pelēka pele,devu visu uzmanību,rūpes un neko neprasiju atpakaļ. Nu tad beigās arī nesaņēmu,bet nākamā kas bija prasīga,saņēma.
Tā jau gluži nav, ka neko neprasu - prasu, bet ja ir sliktais garastāvoklis, tad sākumā ir visādas manipulācijas, bet pēc brīža, kad nomierinājies, tad vienmēr visu dabūnu. Vispār, kad patinu filmu atpakaļ, visu, ko esmu vēlējusies, esmu dabūjusi, bet ar ilgu ņemšanos un cīņu. Viņš ir vienāds pret visiem, nav svarīgi - es, citi tuvi cilvēki, pat biznesa partneri. Par citām sievietēm, ka tiešām p a kluso laistu pa kreisi, nav pārliecības, Pilnīgi melns=balts. Ja ir slits garastāvoklis - seko izvirdums. Ja ir labs, tad viss ir forši.

Bet tā sajūta starp "mums ir melnā strīpa" un "mums nesader" var just. Lai cik sirds vai prāts pretojas,bet parasti zini,kad tiešām neesi ar īsto cilvēku.
Un te es esmu apmaldījusies. Bijušās attiecībās ir tikusi sasniegta robeža (psihoterapeits saka, ka man ir apbrīnojama pacietība un tolerances robeža, kas piemīt reti kuram), kad esmu sapakojusies un aizgājusi. Tātad sajūta par neīsto bija pārliecinātāka. Tagad dzīvoju kā pa viļņiem. Labā garastāvokļa periodos viss funkcionē ideāli. Bet attiecīgi viss par 80% tiek sabojāts, pie slikta noskaņojuma. Tāpēc acīmredzot arvien turos, jo redzu to, kamdēļ vispār ar viņu uzsāku attiecības un vēl apprecējāmies.

Manuprāt, parak esi pieķērusies komfortam, un vīra finansēm.Tev būs grutāk šķirties no mantām un visa parejā ko tev piedāvā vīrs nevis pats vīrs tev ir svarīgs.
Kaut kāda taisnība šinī ir. Viss jau gan grozās tieši ap vīru. Bet - ar viņa starpniecību (darbs un vide, kas caur viņu iepazīti, cilvēki, ntās lietas un notikumi) - dzīve dzīvojas spraigi un notikumiem bagāti. Ne ar uzsvaru uz naudas maku. Es rakstīju, ka dzīvoju drošībā, ne pārpilnībā. Pilnīgi vienai visu materāli tagad pavilkt būtu grūti.
Pec rakstītā izklausas, ka pati nestrādā, tatad esi atkarīga no vīra finansēm, tadeļ ir viegli ar tevi manipulēt un tu pakļaujies, savadak zaudēsi komfortu
Nē, strādāju un ir savi sakarīgi ienākumi. Pie kam daļu darba pienākumus veicu vīra uzņēmumā, tātad neesmu nodalīta tikai savā sfērā un pārzinu arī viņējo. Bet lielu daļu sadzīves obligāto maksājumu protams sedz viņš. Es ļaujos manipulācijām dēļ sava rakstura, gribot otram izdabāt. Un ar to es tagad strādāju pie psihologa.

Tad kad tev viss sakāps lidz augšai un nespēsi vairs izturēt to visu un ilgtoši plesīsies, tad tu beidzot sapratīsi, ka savs laiks ir daudz vērtīgāks, nekā omulīgi iekārtota māja un citas ekstras. Komforts nav svarīgāks par cilvēja labsajūtu, veselību un laimi,esot attiecībās..
Manuprāt, parak esi pieķērusies komfortam, un vīra finansēm.Tev būs grutāk šķirties no mantām un visa parejā ko tev piedāvā vīrs nevis pats vīrs tev ir svarīgs.

un ļoti daudzas sievietes tā dzīvo, diemžēl. domā, ka pašas nepavilks, tādēļ samierinās ar tādu attieksmi no vīra. man pašai ir zināmi pāri, kur vīrietis pat dzimšanas dienā neko nedāvina sievai, ar kuru kopā vairāk par 10 gadiem. neuzskata par vajadzīgu, lai gan zin, ka sievai tas ir svarīgi. nemaz nerunājot par visu pārējo, kas tajās attiecībās notiek. bet, sieviete tāpat turās pie šīm attiecībām, kurās viņu nemīl, jo taču ģimene, bērni, māja, komforts... un nav kur iet vienai pašai.

Sieviete30 @ 10.05.2023 07:10

Manuprāt, parak esi pieķērusies komfortam, un vīra finansēm.Tev būs grutāk šķirties no mantām un visa parejā ko tev piedāvā vīrs nevis pats vīrs tev ir svarīgs.
Kaut kāda taisnība šinī ir. Viss jau gan grozās tieši ap vīru. Bet - ar viņa starpniecību (darbs un vide, kas caur viņu iepazīti, cilvēki, ntās lietas un notikumi) - dzīve dzīvojas spraigi un notikumiem bagāti. Ne ar uzsvaru uz naudas maku. Es rakstīju, ka dzīvoju drošībā, ne pārpilnībā. Pilnīgi vienai visu materāli tagad pavilkt būtu grūti.
Pec rakstītā izklausas, ka pati nestrādā, tatad esi atkarīga no vīra finansēm, tadeļ ir viegli ar tevi manipulēt un tu pakļaujies, savadak zaudēsi komfortu
Nē, strādāju un ir savi sakarīgi ienākumi. Pie kam daļu darba pienākumus veicu vīra uzņēmumā, tātad neesmu nodalīta tikai savā sfērā un pārzinu arī viņējo. Bet lielu daļu sadzīves obligāto maksājumu protams sedz viņš. Es ļaujos manipulācijām dēļ sava rakstura, gribot otram izdabāt. Un ar to es tagad strādāju pie psihologa.

Tu ar viņu vispār esi runājusi par šiem toksiskajiem gājieniem pret tevi?
Bet vīrs negrib vizīti pie terapeita? Iespējams, ka jums pat derētu abiem kopā, jo komunimācijas stili jums ir dažādi. Tev parteiz viss ir uzkāpis, iespējams, viņš tagad ir melnāks nekā līdz šim, jo c'mon 10 gadi, tas nav mazs laiks, tas ir daudz, un tikai TAGAD tu to sazīmē.
Cits jautājums, ka tu tomēr jūti, ka tieši TAGAD vairs nav ok, ka tomēr ir tās izmaiņas uzvedībā viņam.
Bet nu katrā gadījumā ieteiktu jums abiem atrast terapietu un apmeklēt to kopā un atsevišķi. Vīrieši mēdz būt auni, īpaši, ja tev trāpījies emocionālāks eksemplārs, kurš nevar/nespēj citas emocijas izrādīt, jo tas taču nav vīrišķīgi, kā rezultātā vnk rezonē toksiskuma aura ap viņu, ir šitie tantrumi, kad nav pa spalvai noticis viņa.
Ja viņš vispār nav ar mieru neko pasākt, manīt, neredz absolūti nekādu problēmu jūsu komunikācijā, tad ocf nav vērts.

Es te lasu un šobrīd mēģinu savilkt kā ir ar mani. Izskatās,ka manās attiecībās es esmu tā,kura redz pilnīgi citu cilvēku. Jau pirms 4 gadiem bija lietas,kas mani tā kā aizskāra, bet tas varētu būt tāpēc,ka centos aizstāvēt savu iekšējo bērnu.
Šis ir pirmais gads, kad dzīvojam kopā. Pirms kopdzīves viņš 6 mēnešus bija prom, pēc tiem satiekot viņu, es skatījos uz viņu kā svešu cilvēku un mēģināju atrast tās sajūtas. Pusgada laikā es iemācījos būt viena pati pilnībā un man bija labi ar sevi. Zvani no viņa bija reti,jo nekad nebija ko stāstīt, tā viņš teica. Sms bija dažādi. Kad teicu,ka gribu mācīties tālāk viņš kļuva dusmīgs un aizvainots, kas vēl vairāk lika attālināties. Es pamēņu akadēmisko. Šobrīd esam kopā, viss it kā ok,bet bieži tādi sarkastiski izteikumi,kur es nevis paklusēju,bet ļoti bliežu pretī. Kas nav labi. Es nemāku paklusēt un beigās sanāk vainīga esmu es. Viņš saka,ka viņam viss apmierina, tikai es kaut ko cenšos mainīt viņā. Man neapmierina darba alga,ko viņš saņem, bet viņš nedara neko,lai pelnītu. Es esmu 3 darbos, lai segtu terapiju, autoskolu, ēdienu, savas vajadzības. Jā, viņš maksā par dzīvokli. Vakar uzrakstīju sms vai viņš varētu sakopt dzīvokli, principā izsūkt grīdu. Pēc tam pie galda viņš man teica, ka es maksāju par dzīvokli un man te kaut kas jātīra.? Pagājušajā mēnesī iedevu 500€ datoram. Un viņš saka,ka tagad prasu lietas lai izdara,jo nav atdevis vēl 300€, lai gan tas viss ir sviests. Es tikai palūdzu,jo es saguru darbā.

Meitene. @ 10.05.2023 10:15

Es te lasu un šobrīd mēģinu savilkt kā ir ar mani. Izskatās,ka manās attiecībās es esmu tā,kura redz pilnīgi citu cilvēku. Jau pirms 4 gadiem bija lietas,kas mani tā kā aizskāra, bet tas varētu būt tāpēc,ka centos aizstāvēt savu iekšējo bērnu.
Šis ir pirmais gads, kad dzīvojam kopā. Pirms kopdzīves viņš 6 mēnešus bija prom, pēc tiem satiekot viņu, es skatījos uz viņu kā svešu cilvēku un mēģināju atrast tās sajūtas. Pusgada laikā es iemācījos būt viena pati pilnībā un man bija labi ar sevi. Zvani no viņa bija reti,jo nekad nebija ko stāstīt, tā viņš teica. Sms bija dažādi. Kad teicu,ka gribu mācīties tālāk viņš kļuva dusmīgs un aizvainots, kas vēl vairāk lika attālināties. Es pamēņu akadēmisko. Šobrīd esam kopā, viss it kā ok,bet bieži tādi sarkastiski izteikumi,kur es nevis paklusēju,bet ļoti bliežu pretī. Kas nav labi. Es nemāku paklusēt un beigās sanāk vainīga esmu es. Viņš saka,ka viņam viss apmierina, tikai es kaut ko cenšos mainīt viņā. Man neapmierina darba alga,ko viņš saņem, bet viņš nedara neko,lai pelnītu. Es esmu 3 darbos, lai segtu terapiju, autoskolu, ēdienu, savas vajadzības. Jā, viņš maksā par dzīvokli. Vakar uzrakstīju sms vai viņš varētu sakopt dzīvokli, principā izsūkt grīdu. Pēc tam pie galda viņš man teica, ka es maksāju par dzīvokli un man te kaut kas jātīra.? Pagājušajā mēnesī iedevu 500€ datoram. Un viņš saka,ka tagad prasu lietas lai izdara,jo nav atdevis vēl 300€, lai gan tas viss ir sviests. Es tikai palūdzu,jo es saguru darbā.

Ko tu centies uzturēt, ja tur viss jau sen ir beigts, es sapratu bijāt tā kā pašķīrušies (?), saiet kopā 2x tas nav uz labu lielākajā daļā gadījumu, ar ļoti dažiem izņēmumiem.
Man ja godīgi šitais izklausās pēc tava partnera problēmas, ja viņš savu neapimierintību projecē uz tevi. Nav tā ka tu pelni vairāk?

Meitene. @ 10.05.2023 10:15

Es te lasu un šobrīd mēģinu savilkt kā ir ar mani. Izskatās,ka manās attiecībās es esmu tā,kura redz pilnīgi citu cilvēku. Jau pirms 4 gadiem bija lietas,kas mani tā kā aizskāra, bet tas varētu būt tāpēc,ka centos aizstāvēt savu iekšējo bērnu.
Šis ir pirmais gads, kad dzīvojam kopā. Pirms kopdzīves viņš 6 mēnešus bija prom, pēc tiem satiekot viņu, es skatījos uz viņu kā svešu cilvēku un mēģināju atrast tās sajūtas. Pusgada laikā es iemācījos būt viena pati pilnībā un man bija labi ar sevi. Zvani no viņa bija reti,jo nekad nebija ko stāstīt, tā viņš teica. Sms bija dažādi. Kad teicu,ka gribu mācīties tālāk viņš kļuva dusmīgs un aizvainots, kas vēl vairāk lika attālināties. Es pamēņu akadēmisko. Šobrīd esam kopā, viss it kā ok,bet bieži tādi sarkastiski izteikumi,kur es nevis paklusēju,bet ļoti bliežu pretī. Kas nav labi. Es nemāku paklusēt un beigās sanāk vainīga esmu es. Viņš saka,ka viņam viss apmierina, tikai es kaut ko cenšos mainīt viņā. Man neapmierina darba alga,ko viņš saņem, bet viņš nedara neko,lai pelnītu. Es esmu 3 darbos, lai segtu terapiju, autoskolu, ēdienu, savas vajadzības. Jā, viņš maksā par dzīvokli. Vakar uzrakstīju sms vai viņš varētu sakopt dzīvokli, principā izsūkt grīdu. Pēc tam pie galda viņš man teica, ka es maksāju par dzīvokli un man te kaut kas jātīra.? Pagājušajā mēnesī iedevu 500€ datoram. Un viņš saka,ka tagad prasu lietas lai izdara,jo nav atdevis vēl 300€, lai gan tas viss ir sviests. Es tikai palūdzu,jo es saguru darbā.

neizklausās labi.

Es pelnu vairāk. Un par to es arī dabūju pa kaklu. "Nu kā tērēsi?" Kad jūtos pārgurusi,paņemu brīvu dienu "Nu jā, tu jau miljonāre." Vai,ja kāds no viņa ģimenes paprasa,kapec es mājās "daudz naudas." Viņa izvēlētajā profesijā diemžēl nu nevar vairāk nopelnīt, var,ja esi radošs un komunikabls. Kultūras nozare.
Mēs nekad neesam bijuši pašķīrušies. Viņš mācījas pusgadu erasmus. Bet attiecības pirms erasmusa bija dažādas,bet tad man bija nu tādas ļoti siltas sajūtas. Liekas,ka kaut kas nogrieza šīs sajūtas. Un jo vairāk es meklēju atbildes, meklēju iemeslus,lai iekvēlinātu, iemīlētu atkal kā kādreiz... jo vairāk es saredzu šos mazos izteikumus. Liekas,ka viņš pats cīnās ar sevi
Un vienmēr zem šīm frāzēm slēpjas,kas tāds,kas viņam sāp. Bet es īsti nemāku to vnm nodalīt. Pateiks ko nejauku un tad es domāšu "nu to viņš pateica,jo gan jau slikta diena"... tā vnm es nevaru. Un tad es sāku uzvesties un runāt zemāk par zāli. Iedzeļu tā,ka maz neliekas. Gudri ir paklusēt un atstāt vienu. Viņš saka,ka esmu briesmīga. Lai gan es nekad nevienam nevēlu ļaunu. Bet dažas savienības pamodina toksīnus. Nezinu uz ko ejam. Viss beidzies,ka esmu tuvu izdegšanai, dēļ darbiņa un nevaru vairs novadīt dzēlības, skatienus vai kaut vai tikai to,ka viņš ir saguris un uz sejas rakstīts, esmu nekāds,ko arī var saprast,jo viņam ir tiesības justies neomā. Liekas,ka gaidam viens no otra to,ko nevaram dot.

Meitene. @ 10.05.2023 12:55

Es pelnu vairāk. Un par to es arī dabūju pa kaklu. "Nu kā tērēsi?" Kad jūtos pārgurusi,paņemu brīvu dienu "Nu jā, tu jau miljonāre." Vai,ja kāds no viņa ģimenes paprasa,kapec es mājās "daudz naudas." Viņa izvēlētajā profesijā diemžēl nu nevar vairāk nopelnīt, var,ja esi radošs un komunikabls. Kultūras nozare.
Mēs nekad neesam bijuši pašķīrušies. Viņš mācījas pusgadu erasmus. Bet attiecības pirms erasmusa bija dažādas,bet tad man bija nu tādas ļoti siltas sajūtas. Liekas,ka kaut kas nogrieza šīs sajūtas. Un jo vairāk es meklēju atbildes, meklēju iemeslus,lai iekvēlinātu, iemīlētu atkal kā kādreiz... jo vairāk es saredzu šos mazos izteikumus. Liekas,ka viņš pats cīnās ar sevi
Un vienmēr zem šīm frāzēm slēpjas,kas tāds,kas viņam sāp. Bet es īsti nemāku to vnm nodalīt. Pateiks ko nejauku un tad es domāšu "nu to viņš pateica,jo gan jau slikta diena"... tā vnm es nevaru. Un tad es sāku uzvesties un runāt zemāk par zāli. Iedzeļu tā,ka maz neliekas. Gudri ir paklusēt un atstāt vienu. Viņš saka,ka esmu briesmīga. Lai gan es nekad nevienam nevēlu ļaunu. Bet dažas savienības pamodina toksīnus. Nezinu uz ko ejam. Viss beidzies,ka esmu tuvu izdegšanai, dēļ darbiņa un nevaru vairs novadīt dzēlības, skatienus vai kaut vai tikai to,ka viņš ir saguris un uz sejas rakstīts, esmu nekāds,ko arī var saprast,jo viņam ir tiesības justies neomā. Liekas,ka gaidam viens no otra to,ko nevaram dot.

Kāpec sevi spiest kaut ko darīt tādu "meklēt jūtas", ja to nav , viņu arī nebūs, tā ir super tokiska vide, tā jūs nodarāt vien otram pāri emocionāli.
Es neredzu, ka šis varētu strādāt, ja jūs viens otram pūderējat smadzenes. Džeku droši vien tas urda, ka tu pelni vairāk, lgn neatzīst un pats lietas labā neko negrib darīt, sevi manīt nevēlas, kas īstenībā ir kinda toxic a lot, viņam būtu drīzāk jāpriecājas par savu partneri un jāatbalsta, nevis jāknābā, pusis ar toxic masculinity iezīmēm.
Vai nu reāli viņš pieaug un uzvedas, ka normāls partneris vai turpina uzvesties kā skaudīgs puišelis un jūs ejat katrs savu ceļu.

Pozitīvais ir tas, ka Tu, autore, esi spējīga analizēt un saprast. Tas jau ir daudz! Tas ir pirmais pakāpiens ceļā prom no toksiskām attiecībām. Psihoterapija (ne pāru, bet tieši Tev vienai) varētu palīdzēt pieņemt radikālus lēmumus. Te bez tādiem neiztikt, jo tas cilvēks jau nemainīsies. Taisni vai žēl viņa nākamās sievietes.

Pirmkārt, jūtu līdzi.
Noteikti ziedot savu dzīvi attiecībām, kurās neesi laimīga nav vērts. Vari palasīt šo grāmatu, varbūt kaut kas saslēdzas un saproti, kuru ceļu gribi iet. Jo despoti tāpat vienkārši nemainās.

@Meitene.
Kas tas ir par sviestu, ko lasu :( Kāpēc paliec attiecības? Izklausās nelaimīgi un nožēlojami. Zinu šādu vīriešu tipu, un nenovēlu tādu nevienai darbīgai meitenei. Izklausās, ka viņam ir ērti dzīvot uz tava rēķina, bet savus vīrišķos kompleksus izgāž pret tevi. Sorry, bet tad lai iet strādāt gaterī, ja jau tik grūta dzīve nabaga kultūras darbiniekam.

Meitenes, tas izklausās briesmīgi, es zinu, ka ir grūti aiziet no attiecībām, īpaši, ja vienā gadījumā tās sniedz materiālo komfortu, otrā - laikam aizpilda kaut kādu emocionālo caurumu.
Bet palasot no malas - tas ir bēdīgi un traki, man žēl lasīt. :( Tādiem vīriešiem vajag mazliet aplauzties, lai sāku papētīt sevi, savas izvēles un mainītos.
Jums abām novēlu meklēt stabilu materiālo un emocionālo pamatu zem savām kājām, lai veiksmīgi aizietu.

Uhh... piekrītu iepriekšminētajiem komentāriem. Jāsāk ar sevi, savu vērtību un tad būs vieglāk aiziet.
Zinu, ka daudzas forumnieces nepiekrīt, bet tomēr ir tik svarīgi pietiekami parūpēties par sevi arī finansiāli, lai šādas situācijas neviedotos. Kārtējā situācija, ka tas, kurš maksā, pasūta mūziku.
@meitene - skrien prom, skriešus! Ja viņš nemāk priecāties par Taviem sasniegumiem, velk Tevi uz leju un vēl ir nejauks .... viss slikti

Un autorei es ieteiktu atrast darbu, veidot iekrājumus, sākt pētīt way out. Nav jau teikts, ka uzreiz jāiet prom, bet cilvēki - despoti pa lielam nemainās. Ja pienāk X stunda, labāk būt gatavai iet prom, nevis turpināt ciest tikai tāpēc, ka nav nekāda plāna B. Ar gadiem aiziet paliks arvien grūtāk, un to pašu var teikt par darba atrašanu un citiem praktiskiem jautājumiem.

Cik saprotu, Tev pašai ir darbs?
Ja aiziesi, vai kaut kā sevi varēsi uzturēt? Ja nepietiek naudas ne dzīvoklim ne iztikai, tad sāc plānot uz priekšu un krāt.
Ja pietiek visai sadzīvei, bet ne tādā līmenī kā esi pieradusi, tad labāk nebojā nervus un šķiries. Gan jau lēnām sakārtosi savu dzīvi, lai būtu komfortablāk