Man līdzīga pieredze ar visu iepriekšminēto.
Viens puisis arī ļoti ātri atsala attiecībās. Itkā turpināja rakstīt un noliedza, ka būtu kāda cita, bet beigās vienkārši izkūpēja gaisā :D Es arī pakaļ skriet netaīsījos. Labi, ka tikāmies vien pāris mēnešus. Pēc ilgāka laika guvu apstiprinājumu tam, ka bija parādījusies cita.
Bet ar otro gadījumu gan bija daudz sāpīgāk. Nostrādāja intuīcija un jutu, ka kaut kas nav, tikai nevarēju pateikt, kas tieši. Puisis palika diezgan nejauks pret mani, jo krūzīti ne tā noliku vai traukus momentā pēc mazgāšanas nenoslaucīju. Laikam pašam vajadzēja apliecinājumu, ka esmu slikta. Pagāja mēneši, viss atgriezās vecajās sliedēs, bet nemiers mani palika un ielūkojos telefonā. Tur arī viss bija.
Par to telefonu teikšu, ka tā bija vienīgā iespēja uzzināt patiesību. Puisis visu attiecību laku teica, ka viņš nu nekad... Kā arī visu noliedza līdz pēdējam, pat tad, kad jau sāku saukt konkrētus datumus un vietas. Ja runa ir par manu laika izniekošanu, veselības riskiem (STS iespēja tomēr ir augsta) - sorry, tavs "privātums" melot ir mazāk svarīgs par manām tiesībām uz godīgām attiecībām bez veselības riskiem.
Neatbalstu ikdienas telefona čekošanu, bet ja runā spēcīga intuīcija, tas ir pieņemami. Man nebūtu iebildumu, ja puisis stresa situācijā apskatītu manu telefonu. Galu galā nav jau svešinieks, un man nav ko slēpt.
Starp citu, puisis tiešām uzstāja uz to, ka esmu bezjēgā visu sadomājusies. Līdz pašam beigām.